Smalkas smiltis
Garāžas grīda ir plāns cementa slānis, zem kura ir smalkas smiltis, var teikt panciski – zem asfalta ir pludmale. Viegli ar apaviem var izsist caurumus un tad smiltis put kā milti pa gaisu. Kādu dienu nolēmu aizpildīt robus ar cementu. Saslauku smiltis vienā kaudzē. Gaisā paceļas putekļu mākonis. Izskrienu ārā no garāžas, lai ievilktu svaigu elpu un izšņauktu degunu. Atgriežos ar spainī iebērtu cementu. Padusē iespiežu miltu sietiņu. Ņemu smiltis un sijāju. Tās smiltis droši vien ir ņemtas pēc paliem no upes krasta. Pavisam smalkas. Varētu pildīt sīkās pudelītēs kopā ar dzintara gabaliem un nēsāt ap kaklu. Vienīgi tām trūkst jūras smiltīm piemītoši saulainā toņa. Tāda blāvi dzeltenīgā toņa. Šīs drīzāk ir pelnu krāsās smiltis. Sajaucu kopā ar cementu un uzleju ūdeni. Uzmanīgi aizpildu vairākus delnas lieluma robus. Visu dienu mani nepamet domas par pelniem. Vakarā aizvedu krustmātei uz Rīgu antonovkas ābolus un dažas saujas aveņu. Pastāstu, ka iztīrīju garāžu un salāpīju grīdu. Krustmāte paliek galīgi bāla, it kā būtu spoku ieraudzījusi. Balss arī nedaudz aizlūst. Viņa nervozi ripina klēpī aizkosto ābolu. Pēkšņi viņas līksmās sieviņas sejas izstiepjas galīgi gara.

“Kas notika? Tārpu uzkodi?” es velku viņu uz zoba.

“Tev vectēvs neteica, kāpēc viņi to zemi no Fišera tik lēti dabūja?”

“Šis aizbrauca kaut kur uz ārzemēm,” es neskaidri atcerējos.

“Jā, tā arī bija.. ” krustmāte aizdomājās.

“Kas par lietu?” es iesaucos. Nevaru vairs izturēt šo noslēpumainību.

“Vecais Fišers tikai izglābās, visi pārējie sadega kopā ar māju.”