Pa dienu pārdzīvoju, ka mēs aizmirsīsim Ukrainu. Atkal iesim uz darbu. Iepirksimies. Maksāsim rēķinus. Varbūt cilvēki kļūst imūni pret vardarbīgām bildēm un video klipiem? Ziņu teksti ir kļuvuši par šausmu stāstiem. Maša, Olga, Volodja. Dara to un to. Notiek tas un tas. Viens no viņiem nomirst, bet šausmu stāsts turpinās. Karavānas iet uz priekšu. 

Jau kādas paris dienas atpakaļ sapratu, ka porčas nekad nav strādājušas un nestrādās. Pretējā gadījumā kara noziedznieks būtu noaudzis ar augoņiem un pārsprādzis kā balons. Vienīgi ceru, ka mettā bhāvanā ir mūžīga.