agrāk nepagāja ne diena, kad kaut ko Cibā nebiju uzrakstījusi. bet kaut kā ar visu to, ka aizvien vairāk draugi un paziņas pievienojās šai kopienai un sāka sekot arī maniem ierakstiem, vēlme dalīties ar savām pārdomām mazinājās. bet tagad, kad jau ir uzkrājies diezgan daudz kas sakāms, opcija šeit atkal rakstīt likās, kā iespēja bik izlādēt to, kas iekšā sakrājies.

kad biju jaunāka domāja, ka kļūstot vecākai, spēšu vieglāk risināt problēmas, pati zināšu, ko vēlos un nebaidīšos no nezināmā. bet ah kāda muļķe es biju. ir pagājuši vairāki gadi, un es vēl arvien nezinu ne to, ko vēlos, ne to, kas īsti esmu. ja kāds man tagad prasītu, kur tu sevi redzi pēc 5,10 gadiem, es tiešām nespētu atbildēt. jo es pat nezinu, kur un kādā stāvoklī es būšu pēc mēneša vai diviem.

pašu nenormāli kaitina šī nenoteiktība. tas, ka esmu tik neizlēmība un tas ka ar šo visu, čakarēju dzīvi arī tiem, kas izdomājuši pievienoties manam ceļojumam pa dzīvi. ekh