"es zinu, ka tur nav nekādu šķēršļu, kā vien tupats."
Viņa bija pārsteidzoši glīta - gariem rudiem matiem, bālu ādu kā perlamutru, paplatiem pleciem un mazliet dobju balsi. Viņa dzēra kā skurstenis un pīpēja kā pirāts. Nu, labi, varbūt otrādi, jo es jau nezinu cik daudz pīpē pirāts. Mūsu attiecības nebija plānotas ilgstošas. Patiesībā tās pat vispār nebija plānotas. Viņai bija traumēta mugura. Tas gan dzīvot viņai netraucēja, bet robaino, cieto izcilni uz viņas muguras mani pirksti bieži atrada paši. Man tas likās tāds kā maģisks. Viņas rēta man viņu padarīja tādu kā neaizskaramu, vienmēr sargājamu un vēl jo pievilcīgāku.
Viņai bija asi nadziņi. Tādi asi, asi trijstūrīši. Viņa ar tiem brīnumaini viegli spēja sagriezt manu muguru gan esot vienkārši divatā, gan esot vienam veselam. No rītiem minoties uz darbu, sviedru lāses satecēja viņas izplēstajās vadziņās un sūrstēja, atgādinot par viņas pieskārieniem. Sēžot darbā mēdzu ar pirkstu galiem drupināt krevelītes no muguras. Reizēm novelkot kreklu uz tā atklājās brūni asiņu punktiņi. Tas mani apbūra. Neviena cita tā nav mācējusi skrāpēt. Sāpes strādāja priekš mums abiem. Viņai patika ierobežotas rociņas un stingrs satvēriens aiz viņas garajiem matiem.
Tomēr stiprāk atmiņā palikusi viņas pļauka. Viņai bija smalkas rociņas un viņa mācēja ar tām iesist vispareizāko pļauku. Tādu, asu, ar pirkstiem. Tādu, kura ilgi sūrst. Reiz kādā vakarā viņa no nekā apsēdās uz manis, palika stingra un iepļaukāja mani. Uz mirkli tas lika visu aizmirst un iemīlēt viņu vēl vairāk.
Beigās gan mums nesanāca. Pārāk dažādi mēs redzējām pasauli. Pie tam viņa satika puisi ar kuru vēl aizvien ir laimīga kopā. Un laikam jau labi, ka tā.