Koši mati un dzīvas acis.
Es ātri pieķeros. Tas jau nav slikti, katram citi cilvēki iepatīkas ātrāk vai vēlāk. Un tā jau nav slikta sajūta pat pieķeroties kādai sievietei, kuras izpausmes kaut vai stipri pievelkot aiz ausīm šķiet man ļoti atbilstoša. Tiesa gan, es zinu kā tas man vienmēr notiek. Es atrodu šos mazos sajūtu āķīšus, piekabinu tiem milzu ķēdes un aiz tiem savas knapās zināšanas par šo cilvēku izstiepju tieši kā perfektu ielāpu kādam no caurumiem manā saplosītajā sociālajā izpratnē. Tas mani motivē gan priecāties, gan apzināt jaunu mūziku, gan uzlabot sevi vai vismaz atrast sevī kārtējo labojamo lietu. Tomēr vienā brīdī man atveras acis, sašļūk rokas un zūd arī tā motivācija, kura bija pirms kārtējās iedomu draudzenes iedomātās iepazīšanas. Es pēkšņi saprotu, ka patiesībā jau es viņai neesmu nekas, ja viņa vispār zina par manu eksistenci. Es saprotu, ka tas, kas viņa ir priekš manis ir pusapzināti tikai radīts manā prātā, nav patiess un nekad nepiepildīsies. Un tā visbiežāk līdz atradīsies jauna mūza, kura mani notivēs līdz brīdim, kad sapratīšu, ka mūza atrodas tikai manā prātā.
Šoreiz tā ir kāda kolēģe, kuras eksistenci zināju jau sen, bet viņa manī "ieslēdzās" kad viņu nesen redzēju sapnī. Tas bija ļoti jauks sapnis, par mīļu blakus būšanu divatā, par pēkšņi atklātām kopīgām lietām, par tuvojošos nākotni. Lūk, šī nosapņotā jaukā kopā būšanas sajūta man šķiet tas, kā būtu jājūtas ikdienā esot ar kādu kopā. Kopš tā rīta viņa manā prātā man uzlabo ikdienu, liek smaidīt, liek vēlēties viņu redzēt kādā no darba gaiteņiem vai virtuvēm. Viņa varbūt nav tā objektīvi glītākā meitene starp manām kolēģēm, tomēr viņa vienmēr paliks tajā manā saprāta mūzu nostūrī, kurā palikūsas citas mani motivējošās meitenes un sievietes. Bet es jūtu, ka man veras vaļā acis. Viņas skaistajā tēlā ir plaisas un no tā birst nost drupačas. Tas sagrūs manā acu priekšā, jo es sapratīšu, ka esmu vienkārši cilvēks, kuram viņa vienmēr ies garām, pat neskatoties uz to, ka viņas klātbūtne manī iededz siltu sajūtu ugunskuru. Es gribēšu saļimt sava karcera stūrī, manas rokas kļūs man par smagu. Es kārtējo reizi savu kolēģu acīs kļūšu mazliet lēnīgāks un mazāk aizrautīgs. Viņi nezinās, ka manī iekšā ir nomiris mans kārtējais perfektais cilvēks. Mēs turpināsim iet viens otram garām, retās sarunās es viņai uzsmaidīšu, bet patiesībā es gribēšu apgulties tuvu zem stiklota jumta un klusumā caur reti lapotiem zariem skatīties skaidrās, tumšās zvaigžņotās debesīs. Viens. Ne tā kā savā sapnī divatā ar viņu.