Fri, Apr. 12th, 2019, 02:05 pm
Vērtības un vilšā vai nevilšā liekulība

Daudzi runā par to, ka naudai, milzīgi slavenai karjerai un citādām materiālām lietām nav tik lielas nozīmes, ka galvenais ir ģimene, draugi, darīt to, kas patīk, veltīt laiku saviem līdzcilvēkiem. Vai es saku, ka nepareizi? Nē. Tomēr vai nav tā, ka tiek pie sevis pieņemts, ka atsakoties no tā skrējiena pakaļ materiālajam, viss kaut kā pats no sevis sakārtosies, un būs tas līdzcilvēku siltums? Kāpēc tiek pieņemts, ka tieši laiks un resursi ir tā problēma, kas atrauj no tiem līdzcilvēkiem un atņem siltumu attiecībās? Daudziem tā ir - ģimene, draugi skrien viņiem pakaļ, bet to tikai dzird - nav laika, vēlāk, citu reizi... tad jā, tad tas ir vienkārši. Vienkārši atlicini laiku un mentālos resursus, un viss notiks. Bet vai visiem?
Kāds var atteikties no karjeras kaut pavisam, strādāt tikai tik, cik lai knapi izdzīvotu, turklāt darbu, kas patīk, var sev iekārtot milzumu brīva laika, un saprast, ka vienalga nekā. Vienkārši visi apkārt skrien vai arī tu esi neveiksmīgs radījums, kuru neviens negrib. Tas, cik to vienkāršoti pasniedz tikai kā laika neatlicināšanu citiem cilvēkiem, bieži ir vēl daudz, daudz sarežģītāk nekā es te aprakstīju. Daudzi nemāk veidot attiecības, vai viņiem ir kādas īpašības, kas citiem nav pievilcīgas, vai arī vide ir tāda, kurā cilvēki nevelta citiem to laiku un siltumu.
Man ir viss komplekts, piemēram. Mana ģimene bija tāda, kurā nedrīkst veidot īstas attiecības, jo viss ir jānoklusē, neko nedrīkst teikt, ir jānotur kaut kāda specifiska poza. Tā arī man tā ģimene ir izšķīdusi, jo es kopš bērnības drīkstēju komunicēt tikai ļoti ierobežotā, patiesībā garlaicīgā veidā, īstas sarunas nedrīkstēja būt, jo nedod dies kaut kas nāks gaismā, un vispār bija jātur galva ierauta plecos un pēc iespējas vairāk jāklusē. No agras bērnības to neatceros, bet, kopš vecāki izšķīrās, viss aizgāja uz leju tik ātri, ka tagad man nav ne jausmas par saviem radiem, ko dara, kā dzīvo. Skolā es biju atstumtā, man periodiski izdevās ar kādu sadraudzēties, bet tikai periodiski un tas vienmēr beidzās visai ātri. Pēc skolas bija labāks periods, bet kaut kur iekšā ir tāds iztrūkums, ko laikam var iemācīties tikai bērnībā. Es nemāku veidot un uzturēt kontaktus, lai gan ļoti to gribu un no sirds piekrītu tiem apgalvojumiem, ka laime nav luksusa precēs, bet gan attiecībās, un ne spīdošā karjerā, bet darīt to, kas patīk. Piekrītu, bet... nu nav tik vienkārši iegūt arī otro pusi. To tā pasniedz kā nieku, kas prasa vienīgi laiku un vēlmi, bet tā nav. Un tad jau sāk likties, ka varbūt tā nauda un mantas dod vismaz kaut ko. Labāk taču to nekā neko, vai ne?
Nav jau pilnīgs tukšums, bet visi tomēr šķīst, pazūd, izrāda niecīgu interesi, un sāk likties, ka tos resursus, ko es veltu pasākumu rīkošanā un draudzību uzturēšanā, varbūt tiešām gudrāk ieguldīt kur citur. Ka no tāda idealizēta skatpunkta ir taisnība šiem cēlajiem padomiem, bet realitātē - ja tev nav tādas plašas, mīlošas ģimenes, ilglaicīgu draugu un laba kolektīva, tad arī nebūs, un varbūt labāk atrast laimi kur citur.

Fri, Apr. 12th, 2019, 02:33 pm
[info]kihelkonna

piekrītu (ka naudas trūkums negarantē laimi atiecībās)

Fri, Apr. 12th, 2019, 04:26 pm
[info]vilibaldis

Mana pieredze rāda, ja tu neskrien šai Amoka skrējienā "kā visi", tad tiec novērtēts kā mazākais dīvains un neperspektīvs komunikācijai :)

Sat, Apr. 13th, 2019, 09:17 am
[info]telefontubbie

Cilvēkiem mēdz "uznākt"sociāli aktīvs periods vai alas/čaulas periods. Un "dzīvot kaut kā savādāk" periodi, jo vienkārši savādāk nevar. Tas daudz ko sarežģī, atrast mērenu balansu starp visu, jo tas ietekmē to, ko gribi darīt katru dienu, vai vispār ar kādu tikties, kādā vidē uzturēties u.t.t. Man jau kādu laiku ir čaulas periods, tas varbūt ir "mazpilsētas efekts" apvienojumā ar vnk hronisku nogurumu, kam jau labu laiku cenšos atrast cēloni (jo tas ietekmē pilnīgi visu).

Par tām otrajām pusēm - jā, tas nav viegli satikties ar kādu īstajā LAIKĀ un īstajā VIETĀ. :)) kaut kad lasot Cāļa forumu, izbrīna, ka sievietes 30+ un pat 40+ īsti nezina, ko grib no tās otrās puses un ko pašas dot otrajai pusei, tas liekas OMFG varbūt tāpēc Latvijā tik daudz sadirstas ģimenes un negribēti bērni,nodzērušies ij vīrieši ij sievietes, ka nespēj saprast ne sevi, ne citus, definēt vēlmes un paša iespējas, kaut ko taustās un bakstās pa mūžīgu tumsu.

Par materializāciju - man nešķiet nekas slikts pieķerties mantām, vai nu paša radītām vai savāktām, nopirktām. Es gadu strādāju kolekcionāru internetveikalā un man ir fīlings, ka tie cilvēki, viņiem ir kaut kāds prieks un action dzīvē, ja viņi kaut ko nopērk un pievieno kolekcijai (pat par diviem zlotiem, kas ir apmēram 40 centi). Tas vienkārši ir viens no veidiem, kā radīt kaut kādu pasauli ap sevi vai kādā noteiktā vietā.

Vēl interesanti šķiet, ka daudzi cilvēki ļoti domā par šo visu, grib mistisko LAIMI un pārpilnības raga sajūtu jau salīdzinoši agrā vecumā. Skatos dažreiz raidījumus par amatniekiem, diezgan daudz tādu, kas tādu apmierinātību ar dzīvi sasnieguši tikai ap 40+, 50+ gadu vecumu, jo viņiem dzīvē kaut kas noticis un tad vienkārši sanācis tā, ka mainījusies dzīves uztvere samērā vēlu.

Sat, Apr. 13th, 2019, 01:13 pm
[info]aborigens

iespējams es kļūdos, bet man šķiet ka bieži vien tas ir arī tāpēc, ka cilvēkus interesē ļoti specifiskas lietas vai arī ļoti maz kas. man ir bijuši gadījumi, kad aicinu cilvēkus kaut kur sev līdzi, bet viņi atsakās tāpēc, ka neinteresē tematika. respektīvi cilvēks priecājas un viņam nav iebildumi, ja kāds atnāk un dara kopā ar viņu kaut ko, kas viņam patīk, bet nav gatavs interesēties par kaut ko ārpus sev ierastā. Tas ir forši, ja daudzus citus arī interesē tā pati lieta, bet ja tā nav tad ir vientulīgi.