tethys_

Daudzi runā par to, ka naudai, milzīgi slavenai karjerai un citādām materiālām lietām nav tik lielas nozīmes, ka galvenais ir ģimene, draugi, darīt to, kas patīk, veltīt laiku saviem līdzcilvēkiem. Vai es saku, ka nepareizi? Nē. Tomēr vai nav tā, ka tiek pie sevis pieņemts, ka atsakoties no tā skrējiena pakaļ materiālajam, viss kaut kā pats no sevis sakārtosies, un būs tas līdzcilvēku siltums? Kāpēc tiek pieņemts, ka tieši laiks un resursi ir tā problēma, kas atrauj no tiem līdzcilvēkiem un atņem siltumu attiecībās? Daudziem tā ir - ģimene, draugi skrien viņiem pakaļ, bet to tikai dzird - nav laika, vēlāk, citu reizi... tad jā, tad tas ir vienkārši. Vienkārši atlicini laiku un mentālos resursus, un viss notiks. Bet vai visiem?
Kāds var atteikties no karjeras kaut pavisam, strādāt tikai tik, cik lai knapi izdzīvotu, turklāt darbu, kas patīk, var sev iekārtot milzumu brīva laika, un saprast, ka vienalga nekā. Vienkārši visi apkārt skrien vai arī tu esi neveiksmīgs radījums, kuru neviens negrib. Tas, cik to vienkāršoti pasniedz tikai kā laika neatlicināšanu citiem cilvēkiem, bieži ir vēl daudz, daudz sarežģītāk nekā es te aprakstīju. Daudzi nemāk veidot attiecības, vai viņiem ir kādas īpašības, kas citiem nav pievilcīgas, vai arī vide ir tāda, kurā cilvēki nevelta citiem to laiku un siltumu.
Man ir viss komplekts, piemēram. Mana ģimene bija tāda, kurā nedrīkst veidot īstas attiecības, jo viss ir jānoklusē, neko nedrīkst teikt, ir jānotur kaut kāda specifiska poza. Tā arī man tā ģimene ir izšķīdusi, jo es kopš bērnības drīkstēju komunicēt tikai ļoti ierobežotā, patiesībā garlaicīgā veidā, īstas sarunas nedrīkstēja būt, jo nedod dies kaut kas nāks gaismā, un vispār bija jātur galva ierauta plecos un pēc iespējas vairāk jāklusē. No agras bērnības to neatceros, bet, kopš vecāki izšķīrās, viss aizgāja uz leju tik ātri, ka tagad man nav ne jausmas par saviem radiem, ko dara, kā dzīvo. Skolā es biju atstumtā, man periodiski izdevās ar kādu sadraudzēties, bet tikai periodiski un tas vienmēr beidzās visai ātri. Pēc skolas bija labāks periods, bet kaut kur iekšā ir tāds iztrūkums, ko laikam var iemācīties tikai bērnībā. Es nemāku veidot un uzturēt kontaktus, lai gan ļoti to gribu un no sirds piekrītu tiem apgalvojumiem, ka laime nav luksusa precēs, bet gan attiecībās, un ne spīdošā karjerā, bet darīt to, kas patīk. Piekrītu, bet... nu nav tik vienkārši iegūt arī otro pusi. To tā pasniedz kā nieku, kas prasa vienīgi laiku un vēlmi, bet tā nav. Un tad jau sāk likties, ka varbūt tā nauda un mantas dod vismaz kaut ko. Labāk taču to nekā neko, vai ne?
Nav jau pilnīgs tukšums, bet visi tomēr šķīst, pazūd, izrāda niecīgu interesi, un sāk likties, ka tos resursus, ko es veltu pasākumu rīkošanā un draudzību uzturēšanā, varbūt tiešām gudrāk ieguldīt kur citur. Ka no tāda idealizēta skatpunkta ir taisnība šiem cēlajiem padomiem, bet realitātē - ja tev nav tādas plašas, mīlošas ģimenes, ilglaicīgu draugu un laba kolektīva, tad arī nebūs, un varbūt labāk atrast laimi kur citur.