Tak nomierinās pls. Es pat nevienu reizi neizmantoju vārdu "vecenes".
Mazā ar antibiotiku palīdzību veseļojas no infekcijas, nu jau braši ēd no pudelītes visas maltītes. Tagad kkāds monitoringa periods un mistisks masas cipars jāsagaida. Vēl nedaudz. Vēl nedaudz un būsim mājās.
Vēl nedaudz un manas smadzenes salūzīs. Nu nē jau. Tas viss ir tikai trials and tribulations from god. Post dzemdību hormoni ir kkas ahujennijs. Es tagad saprotu(ok tā ir tikai mana spekulācija) kapēc ir tik daudz single māmiņu. Viņas paliek pilnīgi debīlas un bieži vien nejaukas. Un tagad tam visam pāri vēl ir jauns paštaisnuma slānis, jo "es esmu MĀTE bļe".
Viena kolēģe pirms 10 gadiem izmantoja frāzi "bļe Santa tu savas smadzenes arī izdzemdēji?". Tad likās smieklīgi. Tagad i crie evry tiem.
Internetos redzēju memi par to ka "kapēc cilvēki saka ka pirmais bērna gads ir visgrūtākais?" Un tad ir vidjomontāž ar kkādu metālu apakšā kur bērni panko, vārtās pa dubļiem un nodarbojas ar visādu recidīvismu. Biš. IR(šitas vārds vēl lielākā kapslokā) GRŪTĀKAIS, JO DZEMDĒTĀJA IR SAPISUSIES PRĀTĀ.
Bet is ok. Is normal. Is life.


Enīvei. Riktīgi patīk būt tētim. Small human atsakās vest jebkādas pārrunas un iziet uz kompromisiem, bet esmu jau atstrādājis savas pārtīšanas/barošanas rutīnas. Katra atraudziņa ir svētki. Prektis meiks perfekt. Interesanti kā būs hendlot ar diviem.
Also ik pa laikam attopos pie "Uj šitā darītu mans sencis. Lets do the opposite." Baigi labais fīlings par šito visu. Itkā būtu dzīves jēga atrasta or somfin.

Life is actually fucking great.