Kathe Kollwitz ([info]tapetes_puksts) rakstīja,
@ 2018-01-18 16:33:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Mācoties mākslas maģistros, īpaši studējot mūsdienu mākslas teorijas, sapratu, ka esmu ļoti vecmodīga un nevaru kļūt par mākslinieci, jo nedomāju konceptuāli.
Ir ļoti vecmodīgi sākumā sekot savai sajūtai, kuru pēc tam neesi spējīga verbalizēt. Normāli būtu izdomāt baigo ideju/koncepciju un tad izvēlēties piemērotāko mediju un metodoloģiski, soli pa solim realizēt savu ideju. Konceptuālismā pati mākslas darba definīcija var kļūt par objektu un ideja kļūst svarīgāka par tās materiālo realizāciju.
Konceptuālisms vispār ir interesants tīri informatīvi. Man ir interesanti lasīt par tā vēsturi un apjaust, ka mūsdienās tas joprojām ir baigi trendīgais, jo cik nav nācies novērot, ka nekādi nevar saprast darbu, kāmēr nav izlasīts tā apraksts, bet tas tāpat vēsturiski ir gaužām sens modelis, sākot jau no Dišāna "Strūklakas".
Akūtāk konceptuālisms izpaudās 60. gados, piemēram, Lorenss Veiners no 1969. gada savus darbus pavada ar "Nodomo paziņojumu", respektīvi, pietiek darbu izdomāt, bet nav nepieciešams to uzbūvēt. Džozefs Košuts sērijā "Nosaukts" radīja tādus darbus, kur vienīgais, kas tur eksistēja bija uzrakstīta definīcija uz audekla. Radikālāki meklējumi mākslas darba "dematerializācijas" virzienā raksturo Īanu Vilsonu, kurš kopš 1968. gada savus darbus veidoja kā brīvas sarunas par tematu "laiks". Sarunas netika ierakstītas. Vienīgais "ieraksts", ko varēja iegūt muzeji un kolekcionāri, bija mākslinieka izdots sertifikāts par norises vietu un laiku. utt.utt.
Žēl, bet es nekādi nespēju šādi funkcionēt. Esmu kaut kāds romantisks piktoriālists.


(Ierakstīt jaunu komentāru)

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?