Kad vien ar kaut ko netieku galā, es palienu zem segas, piekļaujos sunim un eju gulēt. Es apzinos, ka tas nav labi, ka man vajadzētu noturēties nomodā un risināt lietas, bet diendusiņas ir mans alkohols. Esmu atkarīga, mana griba ir knapi klātesoša, es guļu, guļu, guļu.

Rīt terapija. Zinu, ka atkal dzirdēšu, kā vajag darīt pareizi, atkal piekritīšu, divas dienas un atpakaļ gultā.

Jūtos ļoti viena šajā un nedaudz nožēlojama.

It kā es dzīvotu savā paralēlajā universā, kurā neviena cita izņemot suni nebūtu. Labi, ka viņš ir.