Vēls rudens. Lietus sitās pret Ilmāra lietussargu un mērcēja viņa kurpes un bikšu galus. Lai arī bija vēl tikai pēcpusdiena, zem tumšajiem mākoņiem labi varēja just tumsas tuvošanos. Viņš piezvanīja pie kāda Vīlandes ielas nama durvīm. Ilmāru sagaidīja smaidīgs, labi ģērbts biroja administrators, kurš kā rūpīgs viesmīlis paņēma valgās drēbes un lietussargu un nosēdināja viņu nelielā sanāksmju zālē līdzās kafijas tasei. Telpā smaržoja pēc kanēļa, kafijas, nesen grieztiem ziediem un dārgām biroja mēbelēm. “Mārtiņš tūlīt nāks, ja jums kas vajadzīgs, būšu tepat,”  administrators laipni noteica un atgriezās pie galdiņa priekštelpā.

Mārtiņš ienāca sanāksmju zālē un atvainojās par nokavēšanos. Mārtiņa rokasspiediens izstaroja mieru un siltumu, acis smaidīja, bet apģērbs, brilles un pulkstenis liecināja par ilgstošu veiksmīgu komercdarbību un labu gaumi. “Esmu Jūsu rīcībā! Kā varu Jums palīdzēt?” sūcot Dienvidamerikas tēju no kalabasa viņš uzvedinoši jautāja un uzlika uz galda mazu radio trokšņa aparātiņu.

“Cik noprotu Jūs sniedzat plaša spektra lobēšanas pakalpojumus…” Ilmārs iesāka, bet Mārtiņš viņu pārtrauca. “Mēs dodam priekšroku interešu pārstāvībai… Bet lūdzu turpiniet”

“Redziet mums ir vairāki jautājumi, kurus mēs pašlaik virzām gan Saeimā, gan valsts sekretāros. Nevarētu teikt, ka mums iet slikti, bet mēs jūtam, ka mums noderētu speciālista palīdzība un nedaudz ievirzītas publicitātes. Jautājumi nav nekādi pateicīgie – atkritumu apsaimniekošana un depozīta sistēma, jaunie zvejas noteikumi Kurzemes plānošanas reģionā, un grozījumi iepirkumu likumā attiecībā uz pašvaldībām. Neslēpšu, ka pārstāvam uzņēmēju intereses, tāpēc virziens mūsu darbam ne vienmēr ir sakritīgs ar populāro viedokli un valsts politiku, ceru, ka Jūs tas nebiedē.”

“Nu, ja mūs tas biedētu, droši vien būtu out of busines. Mēs piedāvājam holistisku pieeju un dažādus interešu pārstāvniecības instrumentus atkarībā no jautājuma un pieejamā budžeta. Sākot ar ļoti klasiskām metodēm – mērķtiecīgiem ziedojumiem, reklāmas kampaņām, publikācijām presēm un argumentētām sarunām ar atslēgas cilvēkiem, līdz pat ļoti radošām pieejām – gandrīz īsti pētījumi, partizānu mārketings, fake grassroots NVO kustības, skolu kampaņas u.c. bet tas uzreiz, protams, maksā naudu. Uzreiz teikšu, ka galīgo kriminālu mēs nepiedāvājam, bet ja tas ir virziens, kurā vēlaties doties, varbūt varam iedot kontaktus mūsu partneriem, protams, par kādu nelielu atlīdzību mums kā starpniekam.

Ilmārs bija priecīgs, viņš necerēja, ka saruna tik ātri būs nonākusi pie vērša ragiem. Viena lieta viņam savā darbā riebās visvairāk – nemitīgā minstināšanās un šaubas, sajūta, ka nezini kurš kuram tur rokas uz olām. Taisna runa viņa profesijā bija retums un viņu allaž priecēja cilvēki, kas nebaidās “runā par lietu”. Viņa pieredzē arī sadarbība šajos gadījumos bija auglīgāka un patīkamāka. “Šķiet, esmu atnācis pēc adreses. Mums noteikti visvairāk interesē klasiskās pieejas un varbūt kādi NVO pakalpojumi. Manā pieredzē slideni argumenti vislabāk skan no aizrautīgu jauniešu mutēm, bet es domāju, ka mūsu budžets varētu atļaut arī kādu out of the box pieeju. Varbūt ir kaut kas ko varat piedāvāt?”

Mārtiņš smaidīja. “Varu piedāvāt, ko pavisam interesantu. Redziet mums ir izveidojusies interesanta sadarbība ar dažām speciālās izglītības iestādēm. Valsts iestādes var saņemt bērnu rakstītas vēstules Jums svarīgā jautājumā, varam uzrīkot nelielu piketu, varam uztaisīt video, kurā Jūsu klients ziedo skolām  vai pavada laiku ar slimiem bērniem. Protams, ne katrs jautājums tam ir piemērots, bet reizēm rezultāti pārsniedz iecerēto. Piemēram, kādu laiku atpakaļ mēs aizgājām tik tālu, ka vienā starpinstitūciju sanāksmē piedalījās divi bērni ar garīgās veselības traucējumiem. Mēs pat viņiem uztaisījām mazu plakātu, kā uzskates materiālu un makaronu glezniņu, kas atainoja lēmumu pieņēmējus neglaimojošā gaismā. Tā bija vienkārši avene. Pamēģini runāt savu politikas veidotāja hardtalk, kad uz tevi aizlauztās balsīs, siekalām šķīstot, kliedz dusmās trīcoši bērni ar peldošu skatienu. Sanāksme pārvērtās par asarainu farsu, un mums svarīgās lietas likumprojektā tālāk nevirzīja kaut vai tikai tāpēc, ka pietrūka laika. Turklāt, manuprāt, nav mazsvarīgi, ka šim instrumentam ir arī sociālā dimensija - 20% no ienākumiem, nododam skolām, turklāt vēl pieskatām, lai direktors nenopērk Geļiku un Moētu, bet tiešām iztērē naudu terapijai, pedagogiem, asistīvajiem palīglīdzekļiem, ekskursijām un citām mūsu biznesam netipiski jaukām lietām.”

Ilmārs sēdēja uz krēsla malas un virpināja pirkstos tukšo kafijas tasīti. Viņš bija redzējis daudz dažādu triku un viltību, bet šis bija tiešām kaut kas jauns, tieši tas, kas viņam bija vajadzīgs. Jau tagad viņš zināja, ka šī pieeja nesīs labus rezultātus, turklāt lieliski izskatīsies publiskajā telpā. “Paldies par ieskatu, jāatzīst, izklausās lieliski. Man jāaprunājas ar saviem cilvēkiem par naudām un laikiem, bet esmu gandrīz drošs, ka varēsim vienoties par sadarbību. Man žēl, ka neesmu sastapis Jūs agrāk,” Mārtiņš teica un pieklājīgi atvadījās.

“Droši! Gaidīšu no Jums ziņu, Jūs zināt, kur mani atrast! Un atcerieties mūsu devīzi -  “Uz katru māju ved ceļš!”” Mārtiņš smejoties paspieda roku, uzsita Ilmāram uz pleca un nozuda plašā biroja labirintos.