Vakar Bogotā Dario izmests no pasta, jo tur sācis ārdīties par to, ka viņam nav ļauts man nosūtīt kokas krūma lapas, un, viņaprāt, šāds aizliegums ir nepareizs. Esmu ļoti aizkustināta. Pastāstīju, ka mūsu plāns ir kļūt stāvus bagātām un tad, kad būsim nogurušas no tā, ka visu laiku jābūt ņirdzīgiem, brauksim uz gvatemalu ēst banānu un neteikt neko smieklīgu. Tur viss saslēdzas, jo Dario tūliņ beigs spāņu valodas skolotāja kursus, un vislabākā reklāma viņa rūpalam varētu būt mēs ar Konsti, kas būs viņa pirmās skolnieces (Konste to vēl nezina), bet mēs dzīvojam seksistu pasaulē, un, ja džeks saka, ka tā būs, tad tā būs (labs teikums sanāca). Vēl bez tā viņš grib arī ceļot laikā. Ieteicu gan to nedarīt, jo, ceļojot laikā, var nejauši izdrāzt pats sevi.