Sestdien pie manis ciemos ieradās Agris. Īsi pirms ierašanās viņš man atsūtīja īseni, ka esot fure, kas ir kādus 20 km no Lodzas. To "fure" es neizlasīju kā "fūrē", bet gan kā "Furē", un sagruzījos, jo man vienmēr besī, ja kāds latvietis zina kādu vietu Polijā, ko nezinu es, un ar nožēlu bija jāatzīst, ka pilsētiņu ar francisko nosaukumu Furē es nezināju. Tad atklājās, ka gruzonam nav iemesla, un tādas vietas nemaz ar nav.

Agra klātbūne mani iepriecināja vairāk nekā biju paredzējusi (nevis tāpēc, ka viņš būtu lohs, bet gan tāpēc, ka neesam jau nekādi tuvie draugi (kaut arī iepazināmies autobusā uz Poliju)). Kopš asistenta aizbrukšanas es nebiju vispār tā sirsnīgi ņirgusi, un man tā ļoti pietrūkst.

Sestdienas vakarā devamies uz Lodzas Kalnciema ielas kvartālu, kur visnotaļ jauki pielējāmies. Mēs bijām profesionāli alus degustētāji, tāpēc bārmenim lūdzām, lai pasniedz mums alu ar dziļu garšu. Mums tika izsniegts alus "Deep love".

Svētdien devāmies uz kulta lielpilsētu Zgežu, kas ir vieta, kur pilnīgi nav, ko darīt, kā arī nav, kur paēst. Redzējām vairākus restorānus, bet tajos visos kaut kādi knariņi svinēja dzimšanas dienas. Tā papusdienojām kulta restorānā "McDonalds", un pisām mājās, lai es izdomātu, ka velos okupēt Urugvaju (atlikušo vakara daļu pavadīju, meklējot informāciju par šo lielisku valsti).

Līgo dienā man bija jārukā, un, tā kā sapisu elektroforēzi, tad rukāšana ieilga par kādām 3 stundām. Ar to vēl nebija gana - tā bija diena, kad Lodzas tramvaji bija izdomājuši dzīvot paši savu dzīvi, tāpēc nokļūšana no institūta līdz mājām prasīja apmēram četrreiz vairāk laika nekā parasti. Pārrados mājās nogurusi kā govs, uztaisīju poļu džankfūdu, vēlējos nomirt, jo dzīve ir ērkšķu bedre, bet Agris bija labā noskaņojumā, sagaidīja mani ar Jāņu šlāgeriem un svecītēm, kuras būtu jāiededz Jāņu vainagā. Bija tikai viena bēda - nebija vainaga. Man kā kārtīgai vaidelotei būtu jāprot tāds uzpīt. Agrim kā kārtīgam jaunlatvietim būtu jāsalasa ozolari. Sacīts - darīts. Man netālu no mājām ir viens ozols, kura zaros Agris karajās tik ilgi, līdz iepirkumu kule bija pilna lapām. Tālāk man bija jādabū ņitka. Tā kā man pirmoreiz mūžā ir kaimiņi, pie kuriem iet kaut ko paprasīt, tā nebija problēma. Tā desmit minūšu laikā radīju amatierisku ozollapu vainagu, kuru izrotājām ar sēru svecītēm. Protams, kā jau Jāņos klājas, dzērām alu un uzēdām siera čipsus. Nepielējāmies, arī šūpuļdziesmas nefunkcionēja, tāpēc aizmigām, ņirdzot par Balvu pūtējorķestri, kas reiz Ventspilī dabūja taurē.

Pievienoju bildi, kurā attēlota mūsu kopā pavadīto dienu esence.