tn 2.augustā
Jāpasaka laikam arī daži vārdi par aizvadīto tautas nobalsošanu. Atkal darbojos iecirkņa komisijā, jo pagājušogad iepatikās, ļoti daudz dažādus cilvēkus var redzēt un pat aprunāties ar daļu no viņiem. Zināmu līdzību ar pagājušo reizi (07.07.07) just varēja, bet pieteicās arī atšķirīgais. Pirmkārt, balsotāju divreiz vairāk, kas it kā būtu jauki, otrkārt... "Otrkārt" bija tas, kādēļ es, kurš sākotnēji atbalstīja "PAR" pusi, tīri intereses pēc - lai būtu savādāk, un attiecīgi arī nobalsoja uzreiz pēc septiņiem rītā, dienas gaitā kļuvu aizvien bažīgāks un beigās jau priecājos, ka izrādījās par īsu. Īstenībā iznākums varbūt pat sanācis labākais iespējamais, vieni ieēduši/ otri dzīvi.
Kas tad bija "otrkārt"? Divos vārdos aprakstāma parādība - KRIEVI NĀK! Precīzāk, ne-latvieši. Viņi tiešām nāca. Tā, ka maz nelikās. Subjektīvi vērtējot, procenti 70 no visiem balsojušajiem noteikti, ja ne vairāk. Skaidrības labad - man nav nekādu pat slēptu kompleksu pret etnisko izcelsmi, taču esmu pārliecībā, ka Latvijas pilsoņiem jāprot latviešu valoda, un vismaz pagaidām tāds uzskats nav pretrunā pastāvošajiem likumiem. Iemācies valodu un esi savējais, vienalga, vai pasē rakstīts Ivans, Džons, vai kaut kas, oriģinālā attēlojams hieroglifiem. Bet nāca pilsoņi, kas, kā varēja nojaust, nesaprot ne vārda. Daudz (kolēģi tā vien svīda, krieviski skaidrodami, par ko stāsts). Nāca "urlas" ar tekstiem "vijebem etu sranuju stranu". Klusējošie, kuru acīs redzams un no aprautajām frāzēm noprotams, ka arī neieredz sranos latviešus. It kā vienaldzīgie, "tīrām" pasēm (nav runa par jaunajām, kurās objektīvi nevar būt iepriekšējo balsošanu zīmogu), ar tekstiem, ka šoreiz nu gan bijis skaidrs - jānāk. Kurš pats sapratis, kuram pateikuši. Diez vai viņi cer uz, sacīsim, Jaunā laika nākšanu pie varas pēc Saeimas atlaišanas, diez vai. Gan jau Ušakovs būtu minimālā izvēle, ja ne Ždanok, kas, starp citu, arī ieradās un nobalsoja. Pabaisi tādi Satversmes grozītāji.
Neviļus radās iespaids, ka notiek kas tiešām organizēts, pagaidām nesaprotams, bet potenciāli bīstams. Pofig, ko tur teicis Daudze vai Gundariņš, bet te gluži personiska sajūta. Ka nesanāk vēlāk lauzīt rokas. Protams, mirkļa sajūtām var nebūt nekā daudz kopīga ar objektīvo realitāti, tomēr neomulīgi redzēt sevi vienā laivā ar tādu publiku, piedodiet.
Tāpēc labi ir, kā ir. Varbūt tiešām Dievs nav mazais bērns.