Līdz ar 2012 es uzsāku arī savu questu uz blondiem matiem kā bērnībā. Sestajā klasē sāku krāsot matus, un pēdējo desmit gadu laikā tie man bija visos iespējamajos toņos no ruda/sarkana līdz gandrīz melniem. Taču arvien vairāk manī iekšāsāka dītīties doma par gaišiem eņģeļmatiem. Mans ceļš sākās no ļoti tumši brūniem, un viss, protams, mājās. Tikai vienu reizi šogad es biju krāsot matus frizētavā (kas it kā bija normāla, taču friziere pēc ilgas izprašņāšanas un apspriešanas vienalga uztaisīja tādu toni, kā viņai gribējās, nevis man). Ak, tas nudien ir brīnums, ka nepaliku bez matiem.

Pienāca vasara, un pienāca Zvērā fests. Tieši dienu pirms tā es izdarīju to, ko darot, es visu laiku domāju: "Akmansdievs, ko es tikko izdarīju! Omg! Sh1t!". Mani mati kļuva koši tirkīzzili. Ar tonējošo krāsu, protams, tāpēc pēc tam tie lēnām baloja atpakaļ caur gaiši zaļiem. Ilgi cīnījos ar pēdējiem zaļajiem pleķiem, taču beigās viss veiksmīgi atgriezās pie gaiši blondiem.

Un tad pienāca aizvakardiena, kad sūri grūti gadu balināto ņēmu un pārkrāsoju ļoti zili zilmelnu. Ar ilgnoturīgo krāsu. Blondie bija apnikuši un sapratu, ka savu sapni - baltus matus - šoreiz nesasniegšu. Bet pēc pāris gadiem es to noteikti gribētu mēģināt atkal. Tikai ar zinošāku cilvēku palīdzību.

Par citām lietām runājot, pastrādāju Maximā, pārvācos atpakaļ uz Jelgavu un sāku studēt LLU. Un uztaisīju divus pirmos tetovējumus. Oh, well, nekā interesanta. Tāpēc vēlētos sev novēlēt nākamo gadu ar tik daudz pozitīviem notikumiem un piedzīvojumiem, cik toņos un nokrāsās man šogad ir bijuši mati. Un tas nozīmē - neskaitāmi daudz. Un Jums arī!