Bet, pirms es piefiksēju šo kaitinošo parādību, ejot pa ielu gar viņa māju (patiesībā man ceļus savā dzīvesvietā nemaz negribētos saukt par ielām, jo ielas piedien pilsētai, daudz mašīnām un cilvēkiem; ielās ir nerimstoša kustība vai vismaz pazīmes par civilizāciju, turpretī manas ielas ir tikai nelīdzeni akmeņi un tumsa, un tās ieskauj ar perfekti līdzenām sētām stingri norobežotas privātmājas), domāju par fotogrāfu, kura darbus šodien skatījāmies foto kursos. Viņa darbi ir, piemēram, šādi, taisīti tā sauktajā high key manierē - speciāli gaiši toņi un zema tonalitāte. Daudzi viņa attēli no Maskavas priekšpilsētām man atgādināja Ukrainu. Es neaizbraucu uz Kijevu, kas ir pilnīgs betona templis, bet ar Užgorodu man pilnīgi pietika zināmam priekšstatam. Tur lielākā daļa pilsētas, izņemot pašu centru, ir pelēka un tāda kā putekļaina, ar daudz klaiņojošiem dzīvniekiem, čigāniem, cilvēkiem, kas strādā par piecdesmit centiem stundā, un citām parādībām. Vispār jau par Ukrainu man būtu daudz stāstu, bet šovakar es gribētu kādam pastāstīt vien par to kucēnu, kuram veikalā nopirku desu, ko, valdot asaras, izbaroju turpat pie veikala durvīm, kamēr vietējie par mani smējās un pārdevēji blisināja acis, jo runāju latviski.