pirmdiena, 19. septembris
Vēl viens aplauziens, un zinu, ka šim sekos vēl daudz potenciālo aplauzienu iespējas. Draugs – darba kolēģis paaicināja no paša rīta uzpīpēt…Aizgāju. Lai lieki nekaitinātu sevi, pastāstīju viņam par savu plānu un lūdzu, mani turpmāk aicināt tikai uz tēju. Otrajā reizē, ap pusdienslaiku izgāju ārā tāpat pastāvēt un papļāpāt, jo pirms tam taču mēdzām iet ārā uz 5 minūtēm papļāpāt 5 reizes dienā… It kā pat nekārdināja un nekaitināja tā sajūta, ka viņš man blakus smēķēja. Nu, vizuāli tīri, protams, kamēr pati galvā apzināti neiztēlojos to garšu, sajūtu, ieelpu, izelpu smēķējot.
Vairāk gan aplauzienu nebija, neskatoties uz to, ka 1. darbadiena, labi, ka nebija stresa momentu un labi arī, ka otrs mans pīpēšanas biedrs G. ir uz slimības lapas šobrīd. Vakarā pat aizgāju uz aerobiku, un droši vien, ka vairāk galvā bija tā sajūta, bet bija tomēr sajūta, ka augstāk un vieglāk varu palēkāt.:)