pēc vienas sarunas prātoju, vai literatūrā vispār vēl ir kaut kas šausmīgs atlicis. nevarēju atcerēties, kad es pēdējo reizi reāli baidījos, kaut ko lasot. tas bija sakarā ar Bolaņjo, kuram 2666 ir kaudze slepkavību, gory detaļu, kuras man šķita "vienkārši stilīgas", aizgāja tiktāl, ka gribēju izsūtīt anketas par šausmīgo literatūrā, vai tas vispār ir atlicis un vai nav tā, ka "mēs" vienkārši no teksta vairs nespējam baidīties.

te nu palasīju Ludmilas Petruševskajas stāstus žanrā "mazdārziņu čerņa" (šajā žanrā lieku, piemēram, Janu Egli un atsevišķus Žoludes stāstus) un esmu viegli taranēts. vēl saistībā ar viņu ir interesanta biogrāfiska detaļa, "Существуют противоречивые свидетельства, послужил ли профиль Петрушевской прототипом заглавного персонажа мультфильма Ю. Норштейна «Ёжик в тумане»."