Jelgava. Ļoti spontāni; tas bija pirmais virziens. Iekāpjot, vēl kādu brīdi šaubījos, varbūt braukt tālāk nekā sākumā biju nolēmis, jo tas nebija galapunkts. Droši vien iespējas tiktu atrastas, bet šobrīd ir labi tāpat. Prieku atradu pastaigās un banālā procesā, dēvētu par iepirkšanos. Tiesa gan, tās lietas bija vajadzīgas jau sen, pieņemsim, arī metamie naži.

Ledusskapī ēdiens un vīna pudele.
Rīt varbūt pārvarēšu ieilgušo slinkumu uz šito lietu un dabūšu zirgu uz kātiem. Tad droši vien uz piepilsētas darbu, šodien es jutu, ka nevaru, negribu, nespēju. Tad arī tas pirmais teikums. Bet arī par rītdienu nezinu, kā sanāks. Tur pašlaik notiek neiedomājams bardaks un pie darāmā varēšu ķerties ne agrāk, kā pēc pāris stundu kārtošanas. Var jau būt, ka esmu pieradis pie tā, ka brīvdienas izmantoju visam kam citam. Tomēr nē; ir bijušas arī ilgākas pauzes.

Vēl kapos būtu jāiebrauc. Nezinu gan, kā veiksies ar īstās vietas atrašanu. Jau tik sen nav būts, tas ir gandrīz nepieklājīgi.

Smaržas, kas alkaini tiek uztvertas. Vēl es tās jūtu. Zem kājām paslīd garām pilsētas ielas, krustojumi, krogi. Nogurums, vientulība.

Dīvaini, bet izrādās, vajag tikai piemērotu situāciju un īstie vārdi paši atrod ceļu, mehānisms atsāk darbu, tas nav iznīcis, tikai snauž.

Man vajag atpūsties un vēl kaut ko nenosakāmu.