Ābeļdārzu šurpu turpu piebradājušas stirniņas, arī pie mājas. Bet šodien sniegs bija tāds, kurā stirniņas var sagriezt kājas. Tā man ir senāk stāstījuši. Visur, kur eju, skaļi kraukšķ vai baisi slīd. Naktī, ejot no vienas mājas uz otru, ar telefona gaismiņu spīdinot ceļu, likās, ka ar to telefona gaismiņu un skaļo kraukšķēšanu, visos tumšajos tālumos biedēju stirniņas un viņas bēguļo kur nu kurā. Ceru, ka negriežot kājas. Bēgošās stirnas gan jau iztēlojos, lai neļautu sev iztēloties, kā tūlīt no tumšajiem tālumiem atlēkšos traka lapsa un nokodīs mani beigtu.