šodien biju uz Dreamcatcher. es nezinu, kas tam bija par iemeslu, vēl nepārgājusi saaukstēšanās, vai kas cits, bet pēc šīs filmas jutos kā pēc ilgas un smagas histērijas. lai gan filmas laikā gandrīz neraudāju. es nezinu, kas ir briesmīgāk. tas, ka šī pasaule eksistē un ir tāda, kāda tā ir, vai tas, cik maz saskares ir pārējām pasaulēm ar to un ka cilvēki, kas tajā dzīvo, uzskata to par normu. ok, uzskatīt par normu cīņu ar prostitūciju un prostitūtu atbalstīšanu ir labāk, nekā uzskatīt par normu seksuālu vardarbību, bet. tas tik un tā ir tik neizturami briesmīgi.

pēcpusdienā jutos tik vārgi, ka pagulēju, tas gan īsti nepalīdzēja. Baltās nakts plānu vietā palikām ar a. mājās, kur skatījāmies katra savā ekrānā, taisījām ēst, nodarbojāmies ar rokdarbiem (krāsošana, zīmēšana, plastilīna darbi) un rīkojām diseni.