Mēs bijām kapsētas mīlnieki. Viens un tas pats. Melnā, pusnaktī, ar degvīna un cigarešu dūmu piesūcinātām dvašām, drēbēm drāzāmies uz mitriem, mēness apsīdētiem kapakmeņiem. Tu biji mana pirmā nešķīstība. Tīra naida personifikācija ar varu pār manu seksualitāti.
Vairs nevaru būt kapsētās. Vēl joprojām jūtu tevi sevī drēgniem rudens pieskārieniem. Es gribu tevi. Atkal. Sevī.