10:03
visu laiku klausos vienu un to pašu dziesmu. uz ielas. mājās. gultā. zem gultas. uz balkona. lietū mirkstot, slapjām drēbēm un izplūdušu kosmētiku. rakstu par kapiem un nāvi, bet pati smaidu zem maigajām lietus lāšu atstātajām iedobēm manā ādā.
tad bija negaiss. sajutos dzīva. nopirku vislētāko vīnu, sadzēros un gulēju gultā ar zilām lūpām. sapņoju par lietām, kas nekad nebūs.
14:31
Mēs bijām kapsētas mīlnieki. Viens un tas pats. Melnā, pusnaktī, ar degvīna un cigarešu dūmu piesūcinātām dvašām, drēbēm drāzāmies uz mitriem, mēness apsīdētiem kapakmeņiem. Tu biji mana pirmā nešķīstība. Tīra naida personifikācija ar varu pār manu seksualitāti.
Vairs nevaru būt kapsētās. Vēl joprojām jūtu tevi sevī drēgniem rudens pieskārieniem. Es gribu tevi. Atkal. Sevī.
16:21
vai to var klasificēt kā dīvainības izpausmi. to, ka es cenšos risināt vienādojumus, kad tie jau sen nav piespiedu piešķirtie prāta pisinātāji. sitiet mani ar bomi, bet patīk man tomēr tā matemātika.
19:03
tā šikā dzīve. miršana nost aiz garlaicības darbā, piektdienas vakarā. estētiskos nolūkos nelietoti lielie burti teikuma sākumā. bekona roltõni, laša sviestmaizes un Rīgas laiks smacīgās telpās. es labāk būtu mājās, zem segu kalna. ar čipsu paku un kaut kādu meksikāņu ziepeni.
līgo, līgo.
20:23
es sevi uztveru pārāk nopietni.