tikko man jūsmīgi pārstāstīja kristus krustā sišanu un viņa mocības un tad novēlēja "priecīgas" lieldienas. dīvainie ļautiņi. ja es smaidīgi teiktu, ka, piemēram, pirms piecdesmit gadiem šajā laikā man omi mocīja, viņa vilka krustu un tad viņu pienagloja ļaujot nomirt un, ka tas man kalpojis par lielu mācību un atgādinājumu ikdienā, tad novēlētu jauku olu ripināšanu un pieteiktu daudz izšūpoties, domāju, ka mani uzskatītu par traku un emocionālajā reakcijā deformētu. vajadzēja troļļojot izkliegt nopakaļ"aizrijies ar savām pagānu tradīcijām","tu nepareizi dari reliģiju lieldienu laikā","

interesanti, ka viņš identificējas ar kristus ciešanām veidā, kas nav apkārtējiem nojaušams emocijās. stāstus par badu āfrikā un nošautiem civilajiem var izvēlēties pusdienu fonam, tāpat kā daudzi no mums, bet šeit neizprotama identificēšanas ar ciešanām notikumos, kas bez konkrētās popularizēšanas netiktu atšķirti no jebkura cita līdz mūsdienām saglabājušās mīta. nesaprotu tādu pieķeršanos detaļām, jo tie stāsti, kas apkopoti bībelē, imho ir tik vērti cik secinājumi, ko viņi liek izdarīt, respektīvi, viņi ir galveno domu paskaidrojoši cilvēkiem, kas dzīvoja tajā laikā un mūsdienām mēs varam paņemt tikai pašu domu, jo bez paskaidrojumiem un konteksta bībele daudzās vietās ir vājprāta apkopojums.