Un tad es Tev novēlētu skaistas lieldienas, labi daudz ripināt olas un neraudāt par aizgājušajiem, bet priecāties par mīlestību un spēku, kas ļauj cilvēcībai pacelties pāri ciešanām. Jo zini, no empātijas pret tiem, kas cieš, var arī novērsties sevi sargājot, bet ja tu vari pie pusdienām runāt par āfrikas bērniem, kas mirst badu, varbūt ienāks prātā kāda laba doma, kā arī viņu labklājību pavairot.
Ne jau dēļ baznīcas aspekta sacepos, bet gan tāpēc, ka paskat, izlasīju un aizdomājos, un ieraudzīju, cik daudz vairāk ir tur apakšā tam stāstam. Un vispār, arī sapratnei par to kā tad īsti būtu jāreaģē uz ciešanām un bēdām un nāvi. Tas viss ir te, bet no tā jau nevajag baidīties. Nu tā, jā.