Mirkļa muļķības
Sēžu uz trepītēm vasaras naktī un neko nesaprotu par sevi. Visas domas ir saduļķojušās. Un man kauns sev atzīt vājumu. Lai gan es vienmēr esmu sevi bombardējusi ar īstenību, bezkaunīgi. Tas taču ir tieši tas, ko es vienmēr daru - bombardēju ar īstenību, sevi un citus. Vājums ir tad, kad tā īstenība pazūd zem kājām, un es tikai noskatos. Bet, jā, jā, īstenībā jau īstenība nekur pazust nevar, bet es šobrīd tikai noskatos, cik muļķīgi ir saduļķojušās domas. Es zinu, ko man vajag domāt ļoti labi, bet es to nedomāju.