vakar caur kapiem pa salu atnācu mājās un noplēsu vēl daļu palikušo tapešu, lai kaut kā lietderīgi būtu sublimējusi savas dusmas, bēdas, bailes un pārējos atkritumus. šodien jau tā pusbeigtais plecs sāp neiedomājami - fantazēju par to, ka kāds (ne no šīs pasaules) ar ekstrā gariem pirkstiem un super-asiem/gariem nagiem izduras cauri manai ādai, sagrābj manu mugurkaulu (apmēram tur, kur tas savienojas ar galvu) un kārtīgi mani sapruina..un tad atstāj nomirt vai kā, nezinu.. vairāk par visu ir bailes - lielas un mazas. tās neļauj elpot, stindzina un traucē miegu. kad guļu viņam blakus, jūtos mierīgi, visā pārējā laikā esmu šausmās.. lielā mērā arī no tā, ka viņu pazaudēšu.
pag, es šito jau kaut kur lasīju.