kādus divarpus mēnešus turējos uz diētas, jo likās, ka manu ķermeni pārņēmusi baktērija, kas barojas ar visu to cukuru, ko sevī bāzu iekšā. man likās, ka mans sarkanais zods ir tam pierādījums. un tie uzpampušie limfmezgli pēc sēņu mērcītes mežā. tad vienu dienu man tik, tik ļoti sagribējās ko saldu, ka vairs nevarēju, un tā nu es esmu off diet. šovakar piedrāzu arī alkohola nelietošanu (mazliet viskija nenāks par ļaunu)
bet forši, ka dermatologs darīja man zināmu, ka tas sārtums manā sejā ir tuvu ādai esošie kapilāri, nekas cits. atviegojums.

man terapeite jau otro reizi jautāja, kā es viņu redzu, un vai man ir sajūta, ka mēs esam šajā kopā. es godīgi saku - man vispār nav nekādu sajūtu uz to attiecībā. es ne ar vienu nejūtos kopā - es tikai labāk komunicēju ar vecākiem cilvēkiem, jo man nav jātiek cauri kaut kādai biežņai, kaut kādam otra cilvēka ego, lai sarunātos. ar jauniem cilvēkiem ir max grūti tādā ziņā. pieņemu, ka ne vienmēr..tikai bieži.

atsāku skatīties in treatment. atcerējos, cik ļoti nevarēju ciest tās sērijas, jo man tik ļoti derdzās, kā viņš melo, kā viņš atsakās ieraudzīt, man likās - tā nevar būt, tas nav iespējams. bet tagad es skatos atkal, un es saprotu, cik ļoti cilvēcīgi tas ir, cik ļoti tas ir iespējams. un es apbrīnoju vienu mazu detaļu, vienu mazu fragmentu: kad viņš tik godīgi otram atzīst - nedomāju, ka tu atkal atnāksi. tāds mazs brīdis, kurā malā nolikts savs ego, lai atzītos otram, ka viņš tevi ir pārsteizis, pietam patīkami.

bet man jāuzraksta bakalaurs. es tagad parakstīšu bakalauru.