Ar katru reizi uzsākt sarunas par pagātni kļūt arvien grūtāk, jo ir tik grūti atcerēties faktus, gadaskaitļus, dzimšanas dienas, miršanas dienas u.c., jo īpaši par cilvēkiem, kuru dzīves beidzās vēl pirms manējā sākās. Tā es jautāju, tā es uzzinu, tā es aizmirstu. Saņēmu visu savu drosmi un tā arī mammai pajautāju - par visu, kā bija tai dzīvoklī, par kuru mana vienīgā atmiņa ir oranža vēlas pēcpusdienas saule logos, mūžīgie strīdi un kautiņi ar brāli un 5 minūšu saruna ar vecotēvu pirms pa virtuves durvīm galvu pabāza mamma, lai mani ar skatienu vien izvilktu no turienes ārā.
Šoreiz pierakstīju to, ko mamma stāstīja. Lai nav atkal jājautā. Lai nav atkal grūti.

Es tagad zinu, ka es ar visām četrām biju rāpusies augstāk, kliegusi skaļāk, deviējusi no normas.. tikai, lai mani pamanītu, lai man pievērstu uzmanību. Vecāku uzmanību - to milzu dārgumu. To man vajadzēja. Tā man īsti nebija.
Tādu uzmanību var izpelnīties tikai ar fiziskām kaitēm. Droši vien tāpēc es te tik veiksmīgi somatizēju.