Mans pirmais rallijs
Trešdien sākam lasīt nolikumu;
Ceturtdien kārtojam papīrus (apdrošināšanas, licences, dakteri);
Piektdien treniņš un pirmās traumas (par laimi - tikai mašīnai);
Nakts uz sestdienu – skrūvē, skrūvē, skrūvē;

Sestdienas rīts – brokastis un ieņemam labākās vietas servisa parkā;
Reģistrācija – neviens nepārbauda dokumentu kalnus, ko biju sagatavojis;
Tehniskā komisija – ar otro reizi izgājām;

Iepazīšanās ar trasi un leģendu – saprotam, ka neko nesaprotam. Atgriežamies servisa parkā atrodam čomus, kas sniedz privātstundas un palīdz saprast, kas un kad ir jādara;

15 min pirms starta – priekšējais kreisais ritenis pasaka: “Atā” un izlaiž gaisu;

Starts, pārbrauciens, speciālais posms, pirmie roteri, vienu konusu nogāžam (+10 sekundes), pirmais grāvis, pirms kura saprotu – jādod virus, jo nobremzet nepagūšu, bet ja būs ātrums, varbūt ka izvilkšu, viens konkurents jau grāvī, starpfinišs, pārbrauciens līdz otrajam speciālajam posmam, amputējam pusi bampera, …

Ar katru speciālo posmu ralija leģenda un stūrmaņa komandas iegūst arvien lielāku jēgu. Sākam saprast, kur mēs esam, kas ir būtisks un ko darīsim tālāk. Atgriežamies servisa parkā un likvidējam bampera atliekas. Rezerves riepa turas godam, ko nevar teikt par manu ķermeni – jādzer daudz vairāk ūdens, jo braucot svīstu kā pirtī.

Tu esi kādreiz uzberzis (-usi) tulznu grozot stūri?

Pirmais un ceturtais posms ir vienādi. Otrajā reizē uzlabojums -13 sekundes. Atliek vien secināt, ka jābrauc, jābrauc un jābrauc. Smiltis un putekļi ir visur. Tāpat kā sviedri, tāpat kā prieks un adrenalīns, kas šļācas pār malām.

Mūsu mērķis bija tikt līdz finišam un nepalikt pēdējiem. Šis uzdevums ir izpildīts – nobraucām līdz galam un kopvērtējumā esam ceturtie no beigām, ja neskaita tos, kas izstājās. Ir kur augt.