prieks, kur tu rodies
Nu vai nav jauki just kaut ko! Pat ja runa iet par dusmām vai skumjām. Ikdienas noskaņojums ir miers un pilnīgs pohujs par lietām vai notikumiem, un bams, pēkšņi vienkārši ņemu un novērtēju sevi. Saku jā visam, ko vēlos un dzeru vīnu no augstākā plauktiņa. HYPS BEIBEZZ

Pieņemu, ka visas nedienas un problēmas esmu izfantazējusi aiz neko darīt piektdienu vakaros vai rītos, kad atverot acis pirmā sajūta ir vientulība, taču vai tas ir iemesls neticēt tam, ka varbūt viss,ko es domāju ir aplam un ja nu.. ja nu tomēr es neesmu tikusi pāri sabiedrības ieaudzinātajai normai nebūt kaķu tantei un varbūt es vēlos precēties, dzemdēt un mazgāt grīdas. Man ir bail no tizlošanās vairāku gadu garumā un tikpat ļoti bail ir arī pazaudēt sevi pieķēdējot ar commitmemtu.. jrbkam. Vīram, reliģijai, darbam n shit. Tieši vakar bimbāju par to, ka esmu pārāk iedzīvojusies savā darbā, es zinu, ka neviens nav neaizvietojams un arī es ne, man viss patīk, bet varbūt tie ir meli pašai sev? Man ir ērti, droši un mani respektē, uzticās un nelaiž vaļā. Kinda like laulība strādā. ESMU PRECĒJUSIES AR PLĪTI UN DATORU DIVDESMIT DIVU GADU VECUMĀ!!! kur es varu atrast laulību konsultantu, kas man varēs palīdzēt atrisināt mūsu ģimenes konfliktu, jo mans laulātais draugs man melo, MELO!!

kā es varēju sev to nodarīt? Iejūgties pienākumos tik tālu, ka nevaru paņemt atvaļinājumu, kad kārojas. Kā es varēju neuzaudzēt sev 10k finansiālo spilvenu pa šiem gadiem un visām algām, kāpēc man ir tik ļoti pohuj par naudu un kāpēc es neesmu gudra ar savām finansēm? Kāpēc es sāku nožēlot savu pēdējo 4 vasaru perverso izšķērdību, ja tagad es gribu vienkārši sēdēt mājās un zīmēt un neko nedarīt, sakārtot savu vidi un savu galvu, nē. Nē, tā vietā nauda! Jūtos kā slazdā, nevar būt, ka tā ir pieaugušo dzīve at its finest.. rutīna, alga, rēķini, rutīna.

Cīnos ar savu rutīnu kā trīsgalvu pūķi, varonīgi vēzēju zobenu un cērtu un atsitos, pūķis laižas prom, taču vienmēr, vienmēr atgriežas. Es nesaprotu, kas man ir vainas, ka es esmu neremdināma, neapmierināma un man nekad neliekas, ka jā, ir forši. Es gribu mācīties, mācīties skolās, mācīties no cilvēkiem un situācijām, es visu analizēju un visvairāk jau sevi.

Īstenībā meloju, ir daudz brīžu, kad ir forši, BET tiklīdz kā tie ir galā, es gribu vēl un tā man ir kā narkotika, esmu hypa junkie. Piemēram, šo dienu es uzskatu par sūdīgu, pamodos pēc desmitiem, pati nevis no modinātāja, sapratu ka man ir 3h nedarīt neko un mani kaitināja tas, ka ir jārauc. Uz kurieni es braucu? Uz rīgu. Rīgā satikšu čiksi un mēs gleznosim un maybe slīpēsim krēslus, itkā plāns nav slikts un savā rutīnā es pat teiktu.. cool, tev ir plāni, milda! PLĀNI!! kas vēl, nu jā, darīsim to līdz vakaram. Mums būs par ko runāt un mēs smiesimies bet no kurienes manī ir pasīvā agresija pret pasauli? Viss ir kārtībā, viss ir labi, bet kāpēc manī ir dusmas? Vai es gribēju labāk bumbulēt mājās? Nedomāju, ka tas sagādātu .. vispār jebkādas emocijas.

Kas mani priecē šodien? Tas, ka vakar notika best sex of my life, and i still feel it
BET
ATKAL
tas bija tik labi, ka man vajag vēl!! Un mani kaitina ka es nevaru dabūt šeit un tagad tieši to ko es vēlos.

Viss šis is silent rage. Es īstenībā esmu pilnīgi everyday regular normal girl, like.. girl. Girly stupid girl, jo es jūtos kā dusmīgs bērns, kuram nevis atņem, bet neiedod tieši tās konfektes, kuras gribās. Tev viss ir bet tev gribās sarkanu, nevis zaļu un tu esi iztērējis visus savus punktus un monētas un tev atliek tikai izvilkt laiku un izdzīvot plānus, kurus pati esi sastādījusi tik lēnprātīgi un apzināti. Nāksies vien izstrebt to viru, ko pati sev ievārīju, tikai kāpēc sākumā likās garšīgs brt tagad meh.. kartons.
Kā mans labs draugs stāstīja par heroīnu, esot tā.. tu ikdienā dzīvo un priecājies procentos, piemēram, saule spīd - 20% prieka; garšīgs ēdiens -80% prieka, tev ir dzimšanas diena vai algas diena - watrvrr bet doma skaidra. UN TAD TU IELAID VĒNĀ HEROĪNU kas maksimāli iekicko pa laimes hormoniem un bļa tev viss pohuj par sauli un paiku un viss ir tikai heroīns.

LEIM HORMONI

Nav jau tā, ka man jāēd heroīns lai šito saprastu. Atradusi, par ko pārdzīvot