Kā var eksistēt feministisks prāts ar fantāzijām par izvarošanu, sišanu, apsaukāšanu, pātagošanu.
Nekad neesmu jutusi maksimālu piepildījumu seksuālajā jomā, pat ne domās, es brīnos un priecājos par to, ka esmu atklājusi to, kas man patīk, jo, seksuālās vēlmes un jūtu ķīmija ar prātu un apziņu nedraudzējās, vismaz sākumā, sākot to visu praktizēt, noteikti nē, es nekad neesmu sapratusi to mīlēšanās prikolu, man ļoti patīk sākums, "priekšspēle", bet nepieredzējušu un kompleksainu vīriešu tendence ir uzskatīt, ka sekss ar sievieti ir cool way to jerk off. Esot ar nepareizajiem partneriem arī rodas domas, ka iu, esmu ar tik daudz vīriešiem gulējusi, netīra un bla bla bla. Vnk ir tā sajūta,ka mani grib izmantot, un tāpēc arī nav vēlmes to darīt.. vispār. Man tā bija visu laiku kopš iepazinos ar seksu :) gribās.. bet negribās.
Domājot par apokalipsi man tuva ir zombiju tēma, taču smakojoši trūdoši un agresīvi līķi nebūt nešķiet saistoši, it īpaši ņemot vērā iespēju pašai būt vienai no viņiem vai redzēt kādu mīļu seju plosam iekšas n shit.. nu jā. Tā nu es skatos seriālu last man on eart un kas ir kruta, kas man patīk! Tu vnk paliec viens. Neviena nav, nekādu pārpalikumu no cilvēkiem.
Mana bestest šāda veida apokalipses fantāzija.. es palieku viena un izvēlos otru un mēs kopā esam vieni. No saujas cilvēkiem ko es tiktiešām mīlu ne, nevienu no viņiem es negribētu par kompanjonu, es gribētu hot guy. Reāli, to crazy shit sociopātu, ar kuru man ir kopā visjautrāk un kurš dara unspeakable things ar mani gultā. Primitīvi un patiesi skaisti.
Kas ir būtiski, manas primārās vēlmes ēst, sekss un gulēt ir pamata pozitīvisma plāksne dzīvē. Tā pašpietiekamība kkur peld virs galvas, sevis pierādīšana, vēlme būt kulturālā sabiedrībā utt utjprkrnbx NAH, man labi liek justies hc perversijas, m&m's, gulēt, zīmēt un nekur nesteigties. Un tās lietas liek justies labi UZREIZ
Ticība hypam un pozitīvai ikdienai ir atjaunojusies tieši 8h laikā. Īstenībā tikai pēdējās stundas laikā.
Visu dienu pavadot kopā ar slīpmašīnas putekļiem, es ejot cauri gc nopirku jaunu drēbju kārtu, all black. Melnas drēbes ir dzīve. Bet tas pat nav tas, kas man uzlaboja noskaņojumu, pēc drēbēm nopirku pārtiku, un sapratu, ka nu slikti, neko nevaru apēst uzreiz un nezināma iemesla dēļ es šorīt nemaz neņēmu maku līdzi, ejot ārā no mājas un nauda man bija palikusi tikai un vienīgi biļetei uz mājām. UN ES EJU GAR MAĶĪTI psc tāds izsalkums un man pretī nāk.. saukšu viņu par ediju, un viņš man iedeva ranodm čīzburgeru un tas bija kā filmā, likteņa sakritība, food is love, food is life and food is hype.
Nu vai nav jauki just kaut ko! Pat ja runa iet par dusmām vai skumjām. Ikdienas noskaņojums ir miers un pilnīgs pohujs par lietām vai notikumiem, un bams, pēkšņi vienkārši ņemu un novērtēju sevi. Saku jā visam, ko vēlos un dzeru vīnu no augstākā plauktiņa. HYPS BEIBEZZ
Pieņemu, ka visas nedienas un problēmas esmu izfantazējusi aiz neko darīt piektdienu vakaros vai rītos, kad atverot acis pirmā sajūta ir vientulība, taču vai tas ir iemesls neticēt tam, ka varbūt viss,ko es domāju ir aplam un ja nu.. ja nu tomēr es neesmu tikusi pāri sabiedrības ieaudzinātajai normai nebūt kaķu tantei un varbūt es vēlos precēties, dzemdēt un mazgāt grīdas. Man ir bail no tizlošanās vairāku gadu garumā un tikpat ļoti bail ir arī pazaudēt sevi pieķēdējot ar commitmemtu.. jrbkam. Vīram, reliģijai, darbam n shit. Tieši vakar bimbāju par to, ka esmu pārāk iedzīvojusies savā darbā, es zinu, ka neviens nav neaizvietojams un arī es ne, man viss patīk, bet varbūt tie ir meli pašai sev? Man ir ērti, droši un mani respektē, uzticās un nelaiž vaļā. Kinda like laulība strādā. ESMU PRECĒJUSIES AR PLĪTI UN DATORU DIVDESMIT DIVU GADU VECUMĀ!!! kur es varu atrast laulību konsultantu, kas man varēs palīdzēt atrisināt mūsu ģimenes konfliktu, jo mans laulātais draugs man melo, MELO!!
kā es varēju sev to nodarīt? Iejūgties pienākumos tik tālu, ka nevaru paņemt atvaļinājumu, kad kārojas. Kā es varēju neuzaudzēt sev 10k finansiālo spilvenu pa šiem gadiem un visām algām, kāpēc man ir tik ļoti pohuj par naudu un kāpēc es neesmu gudra ar savām finansēm? Kāpēc es sāku nožēlot savu pēdējo 4 vasaru perverso izšķērdību, ja tagad es gribu vienkārši sēdēt mājās un zīmēt un neko nedarīt, sakārtot savu vidi un savu galvu, nē. Nē, tā vietā nauda! Jūtos kā slazdā, nevar būt, ka tā ir pieaugušo dzīve at its finest.. rutīna, alga, rēķini, rutīna.
Cīnos ar savu rutīnu kā trīsgalvu pūķi, varonīgi vēzēju zobenu un cērtu un atsitos, pūķis laižas prom, taču vienmēr, vienmēr atgriežas. Es nesaprotu, kas man ir vainas, ka es esmu neremdināma, neapmierināma un man nekad neliekas, ka jā, ir forši. Es gribu mācīties, mācīties skolās, mācīties no cilvēkiem un situācijām, es visu analizēju un visvairāk jau sevi.
Īstenībā meloju, ir daudz brīžu, kad ir forši, BET tiklīdz kā tie ir galā, es gribu vēl un tā man ir kā narkotika, esmu hypa junkie. Piemēram, šo dienu es uzskatu par sūdīgu, pamodos pēc desmitiem, pati nevis no modinātāja, sapratu ka man ir 3h nedarīt neko un mani kaitināja tas, ka ir jārauc. Uz kurieni es braucu? Uz rīgu. Rīgā satikšu čiksi un mēs gleznosim un maybe slīpēsim krēslus, itkā plāns nav slikts un savā rutīnā es pat teiktu.. cool, tev ir plāni, milda! PLĀNI!! kas vēl, nu jā, darīsim to līdz vakaram. Mums būs par ko runāt un mēs smiesimies bet no kurienes manī ir pasīvā agresija pret pasauli? Viss ir kārtībā, viss ir labi, bet kāpēc manī ir dusmas? Vai es gribēju labāk bumbulēt mājās? Nedomāju, ka tas sagādātu .. vispār jebkādas emocijas.
Kas mani priecē šodien? Tas, ka vakar notika best sex of my life, and i still feel it
BET
ATKAL
tas bija tik labi, ka man vajag vēl!! Un mani kaitina ka es nevaru dabūt šeit un tagad tieši to ko es vēlos.
Viss šis is silent rage. Es īstenībā esmu pilnīgi everyday regular normal girl, like.. girl. Girly stupid girl, jo es jūtos kā dusmīgs bērns, kuram nevis atņem, bet neiedod tieši tās konfektes, kuras gribās. Tev viss ir bet tev gribās sarkanu, nevis zaļu un tu esi iztērējis visus savus punktus un monētas un tev atliek tikai izvilkt laiku un izdzīvot plānus, kurus pati esi sastādījusi tik lēnprātīgi un apzināti. Nāksies vien izstrebt to viru, ko pati sev ievārīju, tikai kāpēc sākumā likās garšīgs brt tagad meh.. kartons.
Kā mans labs draugs stāstīja par heroīnu, esot tā.. tu ikdienā dzīvo un priecājies procentos, piemēram, saule spīd - 20% prieka; garšīgs ēdiens -80% prieka, tev ir dzimšanas diena vai algas diena - watrvrr bet doma skaidra. UN TAD TU IELAID VĒNĀ HEROĪNU kas maksimāli iekicko pa laimes hormoniem un bļa tev viss pohuj par sauli un paiku un viss ir tikai heroīns.
LEIM HORMONI
Nav jau tā, ka man jāēd heroīns lai šito saprastu. Atradusi, par ko pārdzīvot
vai miers ir pofigs?
jo nemierā es varu būt ar jebko, tikai pamet tēmu. varu cepties un vārīties līdz vājprātam, ja ir vajadzība, dažkārt arī, ja nav.
pilnmēness laikam huiņa :(
Dienasgrāmata ir jāraksta tad, kad ir apnicis dirsties ar cilvēkiem un uzgrūst savu pasīvi agresīvo un bēdu viedokli paziņām kolēģiem un kaķim pat ir zb, zb man tavas vaimanas!! Es gribu dejot, es varu arī bez tevis.
Sensenos laikos kad gāju septītajā klasē es lasīju random dienasgrāmatas šeit, man patika, pagāja 9 gadi un es braucu mājās ar pēdējo mikriņu un pie manis atnāca doma iemest savu ne gluži rage noskaņojumu, ne gluži prieku, tāpat vien neko un varbūt kaut ko arī šeit. Pa lielam ar domu aizpildīt savu sabiedriskā transporta laiku, varbūt nonākt pie kaut kā vairāk kā tikai mājas durvīm.
Ko es redzu sapņos un kāpēc es domāju par čūskām tikai 10 minūtes pēc pamošanās un tieši tagad, vai atmiņa darbojas kā ķēde ar kuru tu mēģini pavilkt plostu, kas pieķēdēts pie krasta figņas un tu saporoti, ka tāpat nekur netiksi un tev bloķē fucking sarūsējis sūds kas traucē visu kustību, bet tava vasaras platmale ir iekritusi likteņupē un tev tas plosts jākustina un ko dara zenta? Zenta uzņem selfijus ar to, kā tu kruķījies un smejies. Tieši tā tas notiek, tu sāc ar vienu skaistu domu un beigās nemaz nesagaidi rezultātu, vienkārši having the time of our lives and not caring at all. Kur paliek atmiņa? Atminos tikai ja padomāju. Bet diemžēl, atminos visu. HAVE A BREAK