kas ir tie īstie cilvēki? kur viņi ir?

kur vinju nav - cik lieliski buutu sastapt kaadu cilveeku kursh nav iists!

es visur apkaart redzu iistus cilveekus, kuriem viss notiek no sirds - vinji no sirds tic, ka ir iisti. kuri grib un iet un dara, un savas dziives piekraaso ar dazhaadaam mazaam, jaukaam jeegaam. vinju dziivee shaubaam ir vieta tikai tur kur jaaizveelas starp dazhaadiem konceptiem, lietaam. bet es shaubos vai vispaar ir jaaizveelas.

manupraat, 'cilveeks' ir koncepts, un cilveeka dziivee viss ir koncepts, un no dabas sanaak sevi iedomaaties kaa cilveeku un sev apkaart radiit dziivi, kas atbilst 'cilveeka' individualitaatei. tas ir dabiigi un inerti.

bet jo vairaak es domaaju par buushanu, es saprotu, ka lai es buutu jebkaads cilveeks (jebkaads - tas ir iists) man ir savam praatam konstanti jaapiespiezh izlikties, ka visaadi arbitraari koncepti ir svariigi un eksistencei nepiecieshami, kameer es juutos preteeji.

es kādreiz domāju, ka reiz satikšu īstos cilvēkus un viss būs labi. tiesa, man ir otrādāk-kad izeju uz ielas, pārsvarā jūtos it kā staigātu pa aizmirstu, drupās pārvērstu pasauli, kur cilvēki ir tikai kaut kādi putekļu mākoņi vai garām slīdošas pagātnes atmiņas, vai vēja čaboņa, t.i., viņi nav īsti. šoks bija tad, kad reizēm satiku cilvēkus, kurus kvalificēju kā īstus, un tad vēlējos būt ar viņiem, uz viņiem liku visu savu glābšanu un izredzes izrauties no čaulas, lai tad būtu pa īstam. bet nu esmu sapratis, ka īstie, labie cilvēki ir viens no feikākajiem konceptiem, kuru savulaik esmu projicējis uz pasauli, cerībā tur ārā rast kādu prieku un enkuru. sākumā viņi liekas oho, wow, super, viss, par ko esmu sapņojis, bet jo ilgāk tu dzīvo ar viņiem, jo ilgāk tu vēro viņus, jo vairāk cilvēciskāki, pārlieku cilvēciskāki viņi sāk šķist. tikai cilvēki. tādi paši. nepārproti, rezultāts nav pesimisms un vilšanās cilvēcē un intersubjektivitātē (daļēji jau ir), drīzāk gan tāds kā reālisms. lai gan vistraģiskākais ir tas, ka ikvienā individuālā dzīves lappusē, īstā cilvēka, īpatņa, es redzu izspēlējamies un atkārtojamies to pašu drūmo ainu, ko redzu, kad lasu vēstures grāmatas.
līdz ar to viena no šī gada atklāsmēm ir posthumānisms. iedomājos, ka cilvēks, svētais cilvēks, ir kaut kāds rasisms un pārpratums. es jūtu kinship (komūniju) ar visām būtnēm. es nevaru izturēt, ka pret dzīvnieku, mazu bērnu, papagaili, eskimosu, suni vai, nezinu, matēriju laboratorijā pārsvarā izturās kā pret tādu idiotu un autistu. bet tam saknes aug tieši no tās apsēstības ar būšanu-cilvēkam, turklāt īstam

lūk, antropoloģiskos nolūkos paskatījos precos ar svešinieku. ar ko asociējas viņiem laulība ikdienas sarunas (daily commerce) līmenī? kopīgas iepirkšanās, ēst gatavošanas, darbs, darbs, mājas darbi. visbēdīgākais un ierastākais ir tas, ka mēs sevi nemitīgi mēģinam definēt caur kaut ko citu. tai skaitā : nu, kam man būt, kas es esmu? ā, es esmu cilvēks. es būšu cilvēks, turklāt īstais. yet another utter demise. arī cilvēks ir tas cits, caur ko mēģina bēgot atpakaļskatā definēt sevi. viena no galējām instancēm, ļoti elusive un viltīgām, ir mēģinājums definēt sevi caur sevi. tā ir gandrīz pareizā atbilde. bet vienlaikus liels risks ļoti nopūdelēt, it īpaši, ja tas tiek saprasts sieviešu žurnālu 'esi tu pati', 'esi individuāla', 'esi neatkarīgs indivīds' stilā. man liekas pareizāk, ja vispirms ir tāda kā augustīniska redukcija un nihilācija - i have become a question to myself, i myself am a question.

un vēl, - nekas nevar sanākt, ja koncepts tiek uzlūkots kā instruments, ar ko tad eksistencei jārīkojas. es domāju, Kirkegors teiktu, with the passion of existence, pati būšana ir jādarina par konceptu, un otrādi. neviens koncepts nav dzīvs, ja tas nav ticis piesūcināts ar the passion of existence.

es domaaju tev buutu atvieglojoshi saprast, ka cilveeki ir aptuveni tas pats, kas dziivnieki, vai pat vienkaarshi lietas. es negribu buut patronizeejosha, varbuut tu labaak saproti.

atshkjiriibaa no dziivniekiem, kurus vada insktinkti, sajuutas un emocijas, cilveeku pasaulee veel iejaucas arii domaajoshs praats ar kompleksaam domaam, gluzhi kaa ekstra dimensiju uz kuru reagjeet. bet tas arii notiek tikai dazhas reizes dienaa, paarsvaraa cilveeki taapat kaa dziivnieki paarvietojas un dziivo taadaa kaa habitual transaa un automaataa. deelj shii iemesla, es domaaju ir ljoti biistami no jebkura cilveeka, vai pat pasha sevis pieprasiit pastaaviigu autentiskumu un .. nezinu kaa pateikt 'tevis iedomaatu pareizumu'. cilveeki daudzas reizs dienaa attopas ka domaa vai dar akaut ko par ko vinji sevi nicina.

to, ko es domaaju ar Iistu Cilveeku, tas nav obligaati kaut kas ceels un labdabiigs. es redzu, ka taada ir bijusi tava definiicija. man pietiek ar to, ja cilveeks uzticiigi un ar paarlieciibu seko ur riikojas attieciigi savaam domaam, taas attiista un audzee un paliek taam uzticiigs. protams, tas ietver arii sliktas domas un apmaatiibas. bet tajaa tomeer, manupraat, ir kaut kas apbriinojams, jo cilveeks visu savu buutni nodod un uztic praata radiitaam konstrukcijaam, tieshi taa kaa labi ieelljota mashiina. cilveeks kljuust par personibu un 'Cilveeku' un taa sev un pasaulei kalpo, kaa zobratinjsh sisteemaa.

es vienkaarshi esmu sapratusi, ka pasaulee ir gruuti dziivot, ja tu neuzticies nevienai no savaam praata konstrukcijaam, ja vienmeer esi shaubaas, un nekam pasaulee negribi sekot un atdoties. varbuut tas ar laiku paariet, es nezinu.

manupraat, prieku un enkuru var atrast cilveeku radiitajaa, bet ne pashos cilveekos. jo cilveeki tachu pashi sevi knapi vispaar zina. es domaaju, ka dievs darbojas caur cilveekiem. kaapeec, lai tu noenkurotos vienaa mazaa civleekaa, kameer dievs ir visur? vinjsh nekad nepaliek vienaa cilveeka uz visiem laikiem. es domaaju cilveeks ar praata iejaukshanos var aizdziit dievu. es domaaju, ka varbuut lielaakaa dalja cilveeku varbuut dziivee izdara tikai dazhas lietas, kas citiem var patiesi nodereeet un paraadiit kaut kaadu beznosaciijumu miilestiibu, un tas nav to mazo cilveeku nopelns, varbuut vinji nemaz neapzinaas, ka caur vinjiem dievs darbojas. varbuut vinji nobiistas un ljauj praatam dievu aizdziit. un tieshi shiis neapziniibas deelj, jau naakamajaa briidii, vinji var atgriezties oblivious un nelaipnaa, nepatiikamaa manieree.

par sevis defineeshanu - laikam ir sev vispirms jaanoskaidro - kas tu esi un vai tu esi nodefineejams. ja tu gribi palikt 'Cilveeka' un ego liimenii, tad defineeshana ir pavisa iespeejama, bet arii ljoti ierobezhojosha. un tad tu ciet, jo uzrodas visaadas izpausmes, kas ir aarpus tava defineejuma.

es pati sev izklausos kaa hipokraats, jo no vienas puses izmisiigi gribu pameegjinaat kaa ir buut Iistam Cilveekam (manaa izpratnee), lai arii zinu, ka taa ir ego lieta, ka tas ietver tureeshanos pie konkreetiem praata konstruktiem kaa galiigas patiesiibas un kaa pie ultimate veelamaa scenaarija. bet tajaa pashaa laikaa, man tas shkjiet nedabiski un neiespeejami. man daudz dabiskaak shkjiet sevi at-defineet, atkratiities no jebkaa ar ko es sevi vareetu noraksturot, jo tas viss ir ljoti coincidental, circumstantial. vai tas ir posthumaanisms? atteitkies no nodefineejama Civleeka statusa?

es piekriitu, ka viskaismiigaakajam konceptam, kam sekot, ir jaabuut pasha eksistencei. manupraat, mums ir dota apzinja tieshi taapeec, lai mees vinju akumuleetu un izveerstu, tikai pilnasiniigi izjuutot eksistenci, skaidraaka top pasaules kopaina.

ir dik daudz ko saprast un maaciities, tik daudz kam paarprastam un iluzoram jaalauzhas cauri, bet taa ir jaaturpina, jo prieksh taa ir dziive.

lūk, šim es nespēju noticēt - ka "dzīvnieki nespēj domāt", vai, ka, redz, dzīvniekiem neesot valoda, tātad viņi nav/nevar x, y, z. protams, ka ir atšķrirības, bet es te atkal saožu baigo hierarhizēšanu un uzkundzēšanos. vienkārši Latūram ir tāda ideja par parliament of things, kur kopā sanāk cilvēki, particles, bozoni, lietas, dzīvnieki, un tad spriež KOPĀ, kas un kā, nevis, ka cilvēks ir tas, kurš autoritatīvi visam līmē etiķetes, stāvot savos (it kā) valodas un domāšanas troņa augstumos. un ja šādā lietu parlamentā mēs dzīvniekam apriori liedzam balsstiesības, liedzam viņam seju, nu tad ko, cilvēks paliek iespundēts savā viltus transcendencē, kur visapkārt ir tikai viņa spoguļattēli (būtībā-elle), allaž viņš pats, tikai viņš pats, viens

bet kas ir prāta konstrukcijas? vai tad tas ir kaut kas ireāls, kaut kas ārpus pasaules? redzi, tu, raksturojot dabisko tiekšanos uz atdefinējāmību, lieto tādus vārdus kā coincidental, circumstantial, es vēl pievienotu arbitrary. man liekas, tie arī ir diezgan metafiziski raksturojumi, hence prāta konstrukcijas. tāpēc jautājums, kas viņas īsti ir.

piemēram, nesen domāju par latviešiem un 'kultūru'. no vienas puses man kultūra un vēl kaut kāda 'kultūras ministrija', kurai tad nu kā kādai īpašai, speciālai institūcijai esot jākopj kultūra, liekas kaut kas ireāls un absurds (lol, vai tad senajiem grieķiem bija kultūras ministrija, kad viņi cēla partenonu, sacerēja traģēdijas, rīkoja bakhanālijas, etc?), varētu teikt, prāta konstrukcija, bet tad es sapratu, ka nav tik vienkārši, jo cilvēki taču biedrojas, bezmaz vai dabiski. veidojas dzimta, cilts, cilšu apvienība, ciltis apvienojas pilskalnā, lai varētu aizsargāt sevi, tirgoties ar svešiniekiem vai rīkot kopīgus reidus, tāpat šī kaut kāda latviešu tauta/grupa eventuāli izveido valsti kā pašnoteikšanās orgānu, ieceļ savus priekšstāvjus, kuri tautas/valsts/organizētības interesēs ievieš institūciju, kas rūpējas par viņiem kopīgi svarīgām lietām, piemēram, organizē dziesmu svētkus, iedod apbalvojumu kādam rakstniekam, utt - nezinu, kāpēc nē, sounds pretty legit to me. līdz ar to prāta konstrukcija laikam no vienas puses ir kaut kas pseido un daļēji tukšs, piespiests, samocīts un tāds kautrīgi mulsinošs, bet no otras puses tomēr izaug no kaut kā dabiska, loģiska, iekšējas nepieciešamības, no zemes un asinīm, ja vajag.


dievs nav cilvēkā vai lietās, bet gan attiecīgā mijiedarbībā starp cilvēkiem, lietām.