30 March 2015 @ 04:23 pm
 
man mana uzvediiba un domas man ir kljuvushas tik paredzamas un kaitinoshas. pavisam iisam posmam zinaatgribas, domu plashuma un sirds spozmes, seko dzilja apaatija un destruktiiva vienaldziiba. es neko negribu, un es redzu, ka pasaule var iztikt bez manis. bet es nevaru iztikt bez pasaules un sev atkal riebjos.

ar katru reizi arvien skaidraak un saapiigaak saprotu, ka neko sheit nevar transcendeet, ka var tikai iegremdeet sevi samazgaas un ljaut visaas bruucees iepluust dziives meesliem.

tikmeer dziive ir kaartiiga un kodoliiga, leena un aatra un skaista un pilnasiniiga. visi cilveeki ir kaa beerni. vilciena stacijaas smarzho peec kafijas un maiziiteem.

katru doto briidi es esmu bijusi nelaimiiga, bet no taaluma tie briizhi vienmeer izskataas mazliet laimiigi.

visas lietas, kas ir pasaulee, no kuraam var izveeleeties, ko piedaavaa, vinjas visas vienmeer shkjiet mazliet pompozas, sveshaadas un pretenciozas, paarmeeriigas. kaa es taa ieshu un speciaali njemshu vai dariishu lietas. es tachu esmu nekas. vai taa nav izvirtiiba un iedomiiba ieguut un dariit lietas neesosham cilveekam? vai tas nav absurdi, skumji?

tas, kas bija labs vakar, shodien in tragjisks un spokains. es iznirstu aizvien shauraakaa un atsveshinaataakaa tagadnee, ar katru briidi.

pat ja es gribeetu njemt vai dariit lietas, es vinjas uzreiz atstaatu novaartaa, jo mans praats vienmeer iznirst shauraa, atsveshinaataa, purvaa.

taa ka es nemaz nekad nevareetu nokljuut ne pie lietaam, un es vinjas nemaz nedariitu taa kaa lietas dara un njem Iisti Cilveeki.
 
 
( Post a new comment )
(Anonymous) on April 3rd, 2015 - 03:24 am
lūk, šim es nespēju noticēt - ka "dzīvnieki nespēj domāt", vai, ka, redz, dzīvniekiem neesot valoda, tātad viņi nav/nevar x, y, z. protams, ka ir atšķrirības, bet es te atkal saožu baigo hierarhizēšanu un uzkundzēšanos. vienkārši Latūram ir tāda ideja par parliament of things, kur kopā sanāk cilvēki, particles, bozoni, lietas, dzīvnieki, un tad spriež KOPĀ, kas un kā, nevis, ka cilvēks ir tas, kurš autoritatīvi visam līmē etiķetes, stāvot savos (it kā) valodas un domāšanas troņa augstumos. un ja šādā lietu parlamentā mēs dzīvniekam apriori liedzam balsstiesības, liedzam viņam seju, nu tad ko, cilvēks paliek iespundēts savā viltus transcendencē, kur visapkārt ir tikai viņa spoguļattēli (būtībā-elle), allaž viņš pats, tikai viņš pats, viens

bet kas ir prāta konstrukcijas? vai tad tas ir kaut kas ireāls, kaut kas ārpus pasaules? redzi, tu, raksturojot dabisko tiekšanos uz atdefinējāmību, lieto tādus vārdus kā coincidental, circumstantial, es vēl pievienotu arbitrary. man liekas, tie arī ir diezgan metafiziski raksturojumi, hence prāta konstrukcijas. tāpēc jautājums, kas viņas īsti ir.

piemēram, nesen domāju par latviešiem un 'kultūru'. no vienas puses man kultūra un vēl kaut kāda 'kultūras ministrija', kurai tad nu kā kādai īpašai, speciālai institūcijai esot jākopj kultūra, liekas kaut kas ireāls un absurds (lol, vai tad senajiem grieķiem bija kultūras ministrija, kad viņi cēla partenonu, sacerēja traģēdijas, rīkoja bakhanālijas, etc?), varētu teikt, prāta konstrukcija, bet tad es sapratu, ka nav tik vienkārši, jo cilvēki taču biedrojas, bezmaz vai dabiski. veidojas dzimta, cilts, cilšu apvienība, ciltis apvienojas pilskalnā, lai varētu aizsargāt sevi, tirgoties ar svešiniekiem vai rīkot kopīgus reidus, tāpat šī kaut kāda latviešu tauta/grupa eventuāli izveido valsti kā pašnoteikšanās orgānu, ieceļ savus priekšstāvjus, kuri tautas/valsts/organizētības interesēs ievieš institūciju, kas rūpējas par viņiem kopīgi svarīgām lietām, piemēram, organizē dziesmu svētkus, iedod apbalvojumu kādam rakstniekam, utt - nezinu, kāpēc nē, sounds pretty legit to me. līdz ar to prāta konstrukcija laikam no vienas puses ir kaut kas pseido un daļēji tukšs, piespiests, samocīts un tāds kautrīgi mulsinošs, bet no otras puses tomēr izaug no kaut kā dabiska, loģiska, iekšējas nepieciešamības, no zemes un asinīm, ja vajag.


dievs nav cilvēkā vai lietās, bet gan attiecīgā mijiedarbībā starp cilvēkiem, lietām.
(Reply) (Parent) (Link)