man mana uzvediiba un domas man ir kljuvushas tik paredzamas un kaitinoshas. pavisam iisam posmam zinaatgribas, domu plashuma un sirds spozmes, seko dzilja apaatija un destruktiiva vienaldziiba. es neko negribu, un es redzu, ka pasaule var iztikt bez manis. bet es nevaru iztikt bez pasaules un sev atkal riebjos.

ar katru reizi arvien skaidraak un saapiigaak saprotu, ka neko sheit nevar transcendeet, ka var tikai iegremdeet sevi samazgaas un ljaut visaas bruucees iepluust dziives meesliem.

tikmeer dziive ir kaartiiga un kodoliiga, leena un aatra un skaista un pilnasiniiga. visi cilveeki ir kaa beerni. vilciena stacijaas smarzho peec kafijas un maiziiteem.

katru doto briidi es esmu bijusi nelaimiiga, bet no taaluma tie briizhi vienmeer izskataas mazliet laimiigi.

visas lietas, kas ir pasaulee, no kuraam var izveeleeties, ko piedaavaa, vinjas visas vienmeer shkjiet mazliet pompozas, sveshaadas un pretenciozas, paarmeeriigas. kaa es taa ieshu un speciaali njemshu vai dariishu lietas. es tachu esmu nekas. vai taa nav izvirtiiba un iedomiiba ieguut un dariit lietas neesosham cilveekam? vai tas nav absurdi, skumji?

tas, kas bija labs vakar, shodien in tragjisks un spokains. es iznirstu aizvien shauraakaa un atsveshinaataakaa tagadnee, ar katru briidi.

pat ja es gribeetu njemt vai dariit lietas, es vinjas uzreiz atstaatu novaartaa, jo mans praats vienmeer iznirst shauraa, atsveshinaataa, purvaa.

taa ka es nemaz nekad nevareetu nokljuut ne pie lietaam, un es vinjas nemaz nedariitu taa kaa lietas dara un njem Iisti Cilveeki.