es kādreiz domāju, ka reiz satikšu īstos cilvēkus un viss būs labi. tiesa, man ir otrādāk-kad izeju uz ielas, pārsvarā jūtos it kā staigātu pa aizmirstu, drupās pārvērstu pasauli, kur cilvēki ir tikai kaut kādi putekļu mākoņi vai garām slīdošas pagātnes atmiņas, vai vēja čaboņa, t.i., viņi nav īsti. šoks bija tad, kad reizēm satiku cilvēkus, kurus kvalificēju kā īstus, un tad vēlējos būt ar viņiem, uz viņiem liku visu savu glābšanu un izredzes izrauties no čaulas, lai tad būtu pa īstam. bet nu esmu sapratis, ka īstie, labie cilvēki ir viens no feikākajiem konceptiem, kuru savulaik esmu projicējis uz pasauli, cerībā tur ārā rast kādu prieku un enkuru. sākumā viņi liekas oho, wow, super, viss, par ko esmu sapņojis, bet jo ilgāk tu dzīvo ar viņiem, jo ilgāk tu vēro viņus, jo vairāk cilvēciskāki, pārlieku cilvēciskāki viņi sāk šķist. tikai cilvēki. tādi paši. nepārproti, rezultāts nav pesimisms un vilšanās cilvēcē un intersubjektivitātē (daļēji jau ir), drīzāk gan tāds kā reālisms. lai gan vistraģiskākais ir tas, ka ikvienā individuālā dzīves lappusē, īstā cilvēka, īpatņa, es redzu izspēlējamies un atkārtojamies to pašu drūmo ainu, ko redzu, kad lasu vēstures grāmatas.
līdz ar to viena no šī gada atklāsmēm ir posthumānisms. iedomājos, ka cilvēks, svētais cilvēks, ir kaut kāds rasisms un pārpratums. es jūtu kinship (komūniju) ar visām būtnēm. es nevaru izturēt, ka pret dzīvnieku, mazu bērnu, papagaili, eskimosu, suni vai, nezinu, matēriju laboratorijā pārsvarā izturās kā pret tādu idiotu un autistu. bet tam saknes aug tieši no tās apsēstības ar būšanu-cilvēkam, turklāt īstam

lūk, antropoloģiskos nolūkos paskatījos precos ar svešinieku. ar ko asociējas viņiem laulība ikdienas sarunas (daily commerce) līmenī? kopīgas iepirkšanās, ēst gatavošanas, darbs, darbs, mājas darbi. visbēdīgākais un ierastākais ir tas, ka mēs sevi nemitīgi mēģinam definēt caur kaut ko citu. tai skaitā : nu, kam man būt, kas es esmu? ā, es esmu cilvēks. es būšu cilvēks, turklāt īstais. yet another utter demise. arī cilvēks ir tas cits, caur ko mēģina bēgot atpakaļskatā definēt sevi. viena no galējām instancēm, ļoti elusive un viltīgām, ir mēģinājums definēt sevi caur sevi. tā ir gandrīz pareizā atbilde. bet vienlaikus liels risks ļoti nopūdelēt, it īpaši, ja tas tiek saprasts sieviešu žurnālu 'esi tu pati', 'esi individuāla', 'esi neatkarīgs indivīds' stilā. man liekas pareizāk, ja vispirms ir tāda kā augustīniska redukcija un nihilācija - i have become a question to myself, i myself am a question.

un vēl, - nekas nevar sanākt, ja koncepts tiek uzlūkots kā instruments, ar ko tad eksistencei jārīkojas. es domāju, Kirkegors teiktu, with the passion of existence, pati būšana ir jādarina par konceptu, un otrādi. neviens koncepts nav dzīvs, ja tas nav ticis piesūcināts ar the passion of existence.