dažas nesaistītas lietas #2
tagad paskatāmies uz visu iepriekš rakstīto kā uz putekli vējā, jo tikai salīdzinājumā iespējams novērtēt (dinamiski) lietu patieso nozīmību un svaru. kad piektdien rakstīju par sevi, vēl nezināju, ka mana brālēna sieva tajā pašā laikā slimnīcā gripas komplikāciju dēļ ir zaudējusi savu nedzimušo bērniņu 6.mēnesī, un viņa pati ir komā, jo ir atteikušas plaušas. un man šķiet amorāli pieņemt šīs bēdas vai sirdsāpes vai sašutumu - pret ko? Dabu? medicīnu? ārstiem, kas pirms divām dienām viņu bija nakts vidū izrakstījuši no Stradiņiem, uz kurieni viņu bija atveduši ātrie, jo veiktās analīzes neesot uzrādījušas neko, kas viņuprāt attaisnotu grūtnieces pastiprinātu uzraudzību, kaut vēlāk tika konstatēts, ka bērns ir miris jau ap to laiku? - kā savus, jo nav man uz to tiesību, nav. Bet pat neskarot to nežēlību, badu un slimibas, kas ir pasaulē, neskarot cietējus un cietušos, kas slēpjas pamestos dārziņos vai cilvēka vai dzīvnieka dvēselē, kam tu paej garām ikdienu, un kas māca man pazemību kā nekas cits, šāda sāpe, kas ir tik tuva, bet manis neaizsniedzama un neremdināma, floors me.

es cenšos radīt ap saviem mīļajiem mīlestības burbuli, es cenšos būt tiem viss, ko tiem vajag, bez tās pasaules, kas viņiem ir ārpus attiecībām ar mani, bet man vienmēr un pamatoti šķiet, ka es nedaru visu, ko spēju, jo es esmu slinka, patmīlīga un pārlieku egocentrēta. es pat mokos pašpārmetumos, jo uzskatu, ka esmu slikta saimniece savam sunim, piemēram, tādēļ, ka šobrīd nevis spēlējos ar viņu vai mācu, bet klabinu taustiņus, viņu ignorējot. kā gan es spēju būt kas vairāk, būt mierinājums vēl kādam vai atbalsts? es nezinu, vai mana empātijas spēja darbojas kā nākas; droši vien. man šķiet iedomība uzskatīt, ka esmu kaut kā atšķirīga no citiem. bet neatkarīgi no tā, vai empātija mani pārlūdina vai tās pietrūkst, vienīgais reālais veids kā es to spēju izrādīt ir caur naudu. man pašai tā neko nenozīmē tālāk par bezrūpīgu dzīvi sevis izvēlētā veidā, kas var būt ārkārtīgi minimālistisks, monohroms un kails. bet tiem, kas manī izraisa jūtas, es esmu gatava dāvāt pasauli, ja vien man tiek ļauts, un ne viena persona vien to ir aprakstījusi kā manus centienus nopirkt mīlestību, jo reti kurš šādi sajūtas mīlēts. un man gribas atņirgt zobus un spļaut sev sejā, jo kontrole, ko es realizēju pār pasauli, kas atrodas manas ietekmes laukā, ir veids, kā es spēju asociēties ar fizisko eksistenci, kas citkārt man šķiet tikai prāta spēle. pēdējos piecos gados es esmu gājusi tālu, es spēju dalīties, ļaut arī kādam citam rūpēties par tiem, ko mīlu, bet es neticu, ka kļūšu par jūru, kas spēs uzņemt sevī straumes, es vienmēr būšu avots.