: dažas nesaistītas lietas #1
slimnīcu vide pati par sevi nez' kāpēc padara cilvēkus slimus, gaisā ir kaut kāds piemaisījums, kas liek tev justies vājam, miegainam un nedaudz bremzētam. paklausīju, devos uz neatliekamo palīdzību, pastāstīju visu kā ir un kā man šķiet, ka bija, tiku iesēdināta polsterētā krēslā uz riteņiem, bet bez roku balstiem, un ja līdz tam es visā nopietnībā mēģināju pārliecināt rezidējošo ārsti, ka man galva nereibst, tad brauciens krēslā pa slimnīcas gaiteņiem un sanitāram vislaik man sakot: "neturaties ar rokām pie krēsla, es jūs neizmetīšu!", lika man par to šaubīties. lai kā, datortomogrāfija konstatēja, ka viss štokos - nav ne asins izplūdumu, ne tūskas, ne lūzumu, bet tā kā galva un acis kopš rīta bija sākušas sāpēt arvien vairāk un atcerēties atsevišķas lietas pat nesaistītas ar kritienu man sagādāja grūtības, tas tikai nostiprināja ārstu pārliecību, ka smadzeņu satricinājums ir. so, there. bet tas, ka visa šī procedūra aizņēma aptuveni 2 stundas, un man aiz neko darīt un lai atpūtinātu galvu un acis bija nepārvarama vēlme, ko arī necentos pārvarēt, atbalstīt pakausi pret sienu, aizvērt acis un nedaudz pasnaust, nez kāpēc tika interpretēta ne man par labu. go figure. tā kā 6dien un 7dien man uz darbu jāiet nav, ātrie slimības lapu nedeva, kaut piekodināja ieturēt pilnīgu mieru vismaz nedēļu, bet ieteica vērsties pie ģimenes ārsta (kura man nav un kuru es nemaz negribu, jo uzskatu par sistēmā instalētu bremzi).
var jau paštaisni norādīt, ka veselība necieš kompromisus, bet dzīvē viss ir sarežģītāk. it sevišķi, ja tu pats esi neapzināti apzināti gājis ceļu, kas ar laiku tevi noved tur, no kurienes atkāpšanās nav variants. viss, protams, atrisināsies vienīgajā iespējamajā veidā kā upei izlaužot sev jaunu gultni, bet šķiet, ir pienācis brīdis, kad man jāizvēlas cita metode, kā tikt galā ar ļoti nepatīkamām problēmām, jo to ignorēšana, vienlaikus mokoties sirdsapziņas pārmetumos, nedarbojas. labi, šis ir pārāk dziļi un atstāsim to klusai iekšējai introspekcijai.
slimnīcu vide pati par sevi nez' kāpēc padara cilvēkus slimus, gaisā ir kaut kāds piemaisījums, kas liek tev justies vājam, miegainam un nedaudz bremzētam. paklausīju, devos uz neatliekamo palīdzību, pastāstīju visu kā ir un kā man šķiet, ka bija, tiku iesēdināta polsterētā krēslā uz riteņiem, bet bez roku balstiem, un ja līdz tam es visā nopietnībā mēģināju pārliecināt rezidējošo ārsti, ka man galva nereibst, tad brauciens krēslā pa slimnīcas gaiteņiem un sanitāram vislaik man sakot: "neturaties ar rokām pie krēsla, es jūs neizmetīšu!", lika man par to šaubīties. lai kā, datortomogrāfija konstatēja, ka viss štokos - nav ne asins izplūdumu, ne tūskas, ne lūzumu, bet tā kā galva un acis kopš rīta bija sākušas sāpēt arvien vairāk un atcerēties atsevišķas lietas pat nesaistītas ar kritienu man sagādāja grūtības, tas tikai nostiprināja ārstu pārliecību, ka smadzeņu satricinājums ir. so, there. bet tas, ka visa šī procedūra aizņēma aptuveni 2 stundas, un man aiz neko darīt un lai atpūtinātu galvu un acis bija nepārvarama vēlme, ko arī necentos pārvarēt, atbalstīt pakausi pret sienu, aizvērt acis un nedaudz pasnaust, nez kāpēc tika interpretēta ne man par labu. go figure. tā kā 6dien un 7dien man uz darbu jāiet nav, ātrie slimības lapu nedeva, kaut piekodināja ieturēt pilnīgu mieru vismaz nedēļu, bet ieteica vērsties pie ģimenes ārsta (kura man nav un kuru es nemaz negribu, jo uzskatu par sistēmā instalētu bremzi).
var jau paštaisni norādīt, ka veselība necieš kompromisus, bet dzīvē viss ir sarežģītāk. it sevišķi, ja tu pats esi neapzināti apzināti gājis ceļu, kas ar laiku tevi noved tur, no kurienes atkāpšanās nav variants. viss, protams, atrisināsies vienīgajā iespējamajā veidā kā upei izlaužot sev jaunu gultni, bet šķiet, ir pienācis brīdis, kad man jāizvēlas cita metode, kā tikt galā ar ļoti nepatīkamām problēmām, jo to ignorēšana, vienlaikus mokoties sirdsapziņas pārmetumos, nedarbojas. labi, šis ir pārāk dziļi un atstāsim to klusai iekšējai introspekcijai.