Normāli pavizinājāmies pa Horseshoe downhill takām. Pavizinājāmies, izsaucām vietējā medpunkta māsiņu (viņas pirmā darba diena) savam paziņam, ar kuru kopā braukājām, šī (viņai bija forši joki: "Ja tu neturēsi to galvu mierā, es tev viņu nogriezīšu!"), savukārt, izsauca ātros, tad kādu pusotru stundu patusējām pa slimnīcu novērojot smadzeņu satricinājumu (ķivere no tā, diemžēl, ne vienmēr pasargā). Ārsts teica, ka dzīvos.
Bet! Mēs redzējām murkšķi! Bija no alas izlīdis pilnā augumā. Uz kalna, ne slimnīcā.
Savukārt slimnīcas personāls bija ļoti laipns un jauks un māsiņa man, kaut arī teicu, ka nevajag, atnesa krēslu, lai ērtāk sēdēt blakus cietušā gultai. Un info centrā viņiem strādā supersagrabējusi, bet ļoti jauka vecenīte, tā, uz 80, kura man ieteica ātrāko ceļu, kā nokļūt līdz ātrās palīdzības pacientiem. Vēl es slimnīcā redzēju kādu vecu tanti, kuras vīrs visu laiku stāvēja kājās blakus pie viņas gultas un brīžiem turēja viņas roku.