šodien atkārtoju Upīša, tas, kas Birznieks, daiļradi.
reku latviešu dzīvesziņa par kredītiem/parādiem: Lielskungs nevarot gaidīt, viņam pašam esot savas steidzamas maksāšanas. Kādēļ bankas daļu visi esot nomaksājuši? Tādēļ, ka zinot, ka banka nejokošot, bet tūliņ piedzīšot. (bet kungs var gaidīt, kaimiņš var gaidīt, pat no kalpa var aizņemties un neatdot utt.) un vēl jaukais padomju laiks, kad kredīts bija čiriks līdz algai (kas vismaz bija garantēta).
kurā brīdī latviešiem tas radās? šī dzīvesziņa: gan jau atdošu (kaut arī reāli bezcers); apvainošanās, kad pieprasa atpakaļ; nevari pagaidīt (huļi man tevi jāgaida???) utt???????