LV baigi daudz neko nedaru. mēģinu ierobežot savu "mājas produktu izsalkumu". NL ne pienu, ne maizi uzturā nelietoju, te jūtos kā bērniņš ar sārtiem, apaļiem vaidziņiem, kuri pie tam vēl ar miltiem notašķīti. lai arī paņēmu Hārviju un viņa postmodernismu līdzi somā, kopš 20. jūnija izlasīju tikai divas pirmās nodaļas (baigi negribas skarties klāt). ir jau interesanti, bet wē. bijām uz koncertu, tad būs arī vīkenda izbrauciens pa kurzemi un laivas, visu nākamo nedēļu braukāšos ar mocociklu, un pa starpām apmeklēšu lv dakterus.
vakar aizgāju sūdzēties par celi, aizgāju ar draudiem pa pleca nestabilitāti un obligāto izmeklējumu. "Eto kakoi to polnij bred!" , kā man mēdza teikt Vlads, kamēr mēs sēdējam tējnīcā ap 3 no rīta un pīpējām cigaretes (laikā, kad viņš vēl nebija uzlecošais teātra superstārs Latvijā).
klausos čivekļus aiz loga, filozofēju par faktu, ka LV neviens vairāk no manis neko negaida un smejos par faktu, ka kādreiz ieejot konkrētās vietās rīgā, vienmēŗ varēja redzēt kādu pazīstamu seju. tagad vairāk tā nav. veca palieku un visur tikai jaunieši apkāŗt, ha-ha
vēl filozofēju par faktu, ka ceru, ka man kādreiz uznāks tā nepārvaramā vēlme būt šeit atpakaļ. bet pašlaik nezinu, kādu iemeslu pēc tā vienkārši kaut kad vēlāk uzrastos. nu cerams.