vakar ar starpniekiem no rīgas atlidoja baumiņas, kas man literāri atkāra žokli un iepleta acis (neba jau nu daudz kas var mani pārsteigt, tāpēc arī izceļu šo visu).
a. jau pusgadu ir stāvoklī..
es jau zinu, ka klasesbiedri mani nepārsteidz ar otrajiem bērniem vai kā nu tur sanāk, un arī fakts, ka ar a. neesmu runājusi kādus gadus 3 arī nespēlē baigo lomu šajā visā (un pat fakts, ka mums nav nekāda kontakta).
vienkārši kāreiz jau es viņu saucu par savu meiteni un mēs dalījām kaķus un dzīvokli. un (!) es ļoti labi atceros kā viņa gānijās par to pašu puiku ar kuru tagad uzceps atvasi, gānījās un spļaudījās ar salauztu sirdi. un pēc tam bija daudz kas pa vidu un tagad tikai tas fakts - tas pats puika, 4 gadu atstarpe un trešais ceļā.