Iekritu kaut kādā lasīšanas azartā. Vairākus mēnešus biju lasījis maz vai pat nemaz, bet tad Želves grāmata vienā vakarā (nu labi, tur nav daudz), un vakar / šodien Bulgakovs. "Morfijs" ir fantastiski spēcīgs darbs, īpaši tāpēc, ka daļēji autobiogrāfisks, un tad "Записки юного врача". Ļoti skaisti un smeldzīgi, īpaši par atbildību un vientulību.

Par vientulību arī "Morfijā" bija lieliski teikts:
У морфиниста есть одно счастье, которое у него никто не может отнять, - способность проводить жизнь в полном одиночестве. А одиночество - это важные, значительные мысли, это созерцание, спокойствие, мудрость...

Kārdinoši, ko lai saka.