Šonedēļ tāda pamatīga kultūras nedēļa sanāca (beidzot).

Gribas pierakstīt par divām lietām:

Roja Andersona "Par bezgalīgo":
vecajam tomēr būtu laiks izdomāt jaunu konceptu, jo, lai gan jauki, tomēr atkārtošanās paliek pārāk uzkrītoša. Atkārtojas pat vides, piemēram, viena bāra telpa (tā, kura pagrabā, kur sēdējā sieviete) točna bija redzama vai nu "Du Levande" vai "Balodī". VAI ARĪ: šī filma vienkārši bija par īsu. Par to sanācis domāt mūzikas sakarā, ka nepieciešams laiks, lai klausītāju "ievilktu", pieradinātu pie konkrētā skaņdarba "pasaules" un to nevar izdarīt ātri. Domāju, ka tāpēc Mālera, Vāgnera hronometrāžas ir tādas, kādas ir.

JRT "Kalpa zēna vasara":
ļoti, ļoti sirsnīgi. Bija jūtams uztraukums, varbūt televīzijas filmēšanas dēļ, tomēr spēlē dzīvi un ar prieku. Daži man šķita ļoti talantīgi. A.V. jau nu varēja tomēr nerunāt, tas nebija labi, bet vismaz īsi.

* Ar A.V., protams, ir domāts A.H.