Indriķa Latvieša "Bailes"


Nesen izlasīju populāru grāmatu "Bailes", kuras autors ir kāds Indriķis Latvietis.
Tā ir tāda tipa grāmata, kurā piedalās īstas pazīstamas personas, tikai ar mazliet izmainītiem uzvārdiem - piemēram, Lembergs ir Embergs, Grūtups ir Rūtups, Kalnmeiers ir Melnmeiers... Vispār parasti jaunie vārdi tiek veidoti primitīvi - vienkārši noņemot pirmo burtu (par "Melnmeieru" nekā atjautīgāka tur neatrast). Savukārt par autoru ir aizdomas, ka viņa īstais vārds ir Fato Fapsa.
Uzreiz teikšu, ka pusi no visiem personāžiem es neatpazinu - laikam pārāk maz sekoju politikai.

Grāmata sākas ar Rūtupa slepkavību. Profesionāls slepkava ar iesauku Ziema simulē tā pašnāvību. Tad savāc kaut ko no Rūtupa seifa un dodas prom. Tomēr vairākus gadus vēlāk pēkšņi parādās informācija par slepkavību un ziņas, ka ne viss ir izņemts no seifa.
Galvenie varoņi, no kuru viedokļa tiek stāstītas dažādas nodaļas, ir mērs Embergs, slepkava Ziema, prokurors Dundurs, izmeklētājs Voronovskis un žurnāliste Alksne.

Fato smērē visus - kā labos, tā sliktos, tā arī nejaušus garāmgājējus - ar melniem dubļiem. Visi ir ciniski, korumpēti, zaglīgi, gļēvulīgi, atriebīgi, zemiski, visi izmanto amata stāvokli savās interesēs, visi grauž citiem rīkles par karjeras pozīcijām.
Godīgi sakot, tas liek izjust milzīgu pretīgumu ne tik pret personāžiem, bet pret pašu grāmatas autoru.

Atklāšu, kādu lielo noslēpumu Rūtups ir glabājis: pirmkārt, nozadzis un noslēpis čekas maisus, bet otrkārt - datus par to, ka Embergs esot bijis VDK savervēts par homoseksuāliem kontaktiem. Un tas viss? Viss lielais atklājums?
Tas tiešām neizklausās kā nekas īpašs, salīdzinot ar pārējo grāmatas toni. Visi personāži ir tik netīri nomelnoti, ka tāds atklājums grāmatas beigās nenozīmē neko.

Vēl viena lieta, kas diezgan daudz traucēja lasīt, ir stāstījuma vektors. Stāstam ir jāattīstās uz priekšu, taču "Bailēs" vektors pārāk bieži ir vērsts atpakaļ. Katra nodaļa sākas ar to, ka tās galvenais varonis sāk atcerēties kaut ko no savas pagātnes, vai tiesas procesiem, kuros piedalījies, vai arī sāk lasīt kādus agrāk rakstītus dokumentus un apdomāt tos, un tas viss aizņem vismaz pusi nodaļas. Tā vietā lai stāsts ietu uz priekšu, katra nodaļa ielec pagātnē, un tikai pirms savām beigām atgriežas tagadnē.
Šajā ziņā Ziema ir vispatīkamākais varonis, jo viņš ir pilnīgi izdomāts. Viņam nav pagātnes, kuru apdomāt daudzas lappuses pēc kārtas, par viņu arī nevar īsti sarakstīt kompromātu, tāpēc viņš ir vienīgais personāžs, kurš savās nodaļās pa īstam virza sižetu uz priekšu.

Man jau ļoti patīk lasīt visādas sazvērestības teorijas un tāda tipa lietas, bet šī grāmata atstāja nomācošu iespaidu. Varbūt katrs nomelnojošs Fapsas teikums ir patiess, tomēr ir taču jābūt kaut kādam talantam, lai to visu aprakstītu normālā stāstījumā, pa ceļam neatbaidot lasītāju. Man bija žēl, ka es "Baiļu" vietā nenopirku kādu Daces Judinas grāmatu.