kverkagambo ([info]kverkagambo) rakstīja,
@ 2014-01-30 16:26:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Vilis Seleckis, Sārta asins baltā sniegā
Par lētu naudu nopirku Viļa Selecka "Sārtu asini baltā sniegā". Latviešu detektīvs, pie tam laba ķieģelīša apjomā (535 lappuses) - tas bija jāizlasa.
Sižets solās būt tāds: kādā saimniecībā iebrūk bandīti un nogalina īpašnieku, tomēr paliek lieciniece - jaunā dārzniece Zanda. Viņai jābēg no slepkavām, bet lietā iesaistās advokāts Māris Pakers, kurš saprot, ka slepkavu vadītājs ir vainīgs arī viņa tēva nogalināšanā.

Sākuma viss tieši tā arī notiek. Autora valoda atgādina Jāņa Ivara Stradiņa detektīvus, kas, protams, bija smieklīga grafomānija - bet es to domāju drīzāk labā nozīmē. Katra mazākā detaļa vai nesvarīgākais varonis tiek aprakstīti ārkārtīgi sīki. Uz to pusi: "viņa galva atgādināja apgrieztu bumbieri, kas karājās tievā zarā un šūpojās augšā un lejā, viņa balss atgādināja bumbieru pilnu kasti, kas ripo lejā no kalna..." Es tā uzraksīt nevarētu, tāpēc apbrīnoju. Savukārt varoņu runa ir attēlota tajā mākslīgajā, cildenajā valodā, kuru drīzāk varētu sagaidīt no sešdesmitgadīga skatuves mākslinieka mutes tā jubilejas svinībās, ne no īsta cilvēka.

Iesākumā man likās, ka tie arī būs galvenie iebildumi. Es jau sāku domāt: "Nav slikta grāmata, ja vien autors pārrakstītu visus dialogus un samazinātu detalizāciju nesvarīgām lietām - ar to arī apjoms saīsinātos par lappusēm simt..." Bet tad izrādās, ka anotācija un viss grāmatas sākums ir maldinājuši lasītāju - dārzniece Zanda nemaz nav galvenā varone, vienā brīdī Pakers viņu vienkārši aizsūta slēpties uz Vāciju, un viņa vairs grāmatā neparādās. Tā vietā arvien biežāk un biežāk tiek iespraustas nodaļas ar nosaukumu "No Ziedukalna dienasgrāmatas", kurās tiek aprakstīts, kā viens dzejnieks visu mūžu cenšas izkļūt no čekistu tīkliem, bet tā arī tajos ir palicis.

Tagad neliels iespraudums. Man autora Viļa Selecka vārds likās no tās pašas rindas kā Bankovskis vai Berelis - vārdu sakot, viens no kaut kur dzirdētajiem latviešu rakstošajiem cilvēkiem. Ne uzreiz es sapratu, ka tas Seleckis, kurš man lidinājās galvā, bija Ivars Seleckis, savukārt Vilis Seleckis nav ne režisors, ne operators, ne rakstnieks, bet labākajā gadījumā - "publicists", kas, protams, ir tikpat konkrēts apzīmējums kā "inteliģents". Vienīgais, ar ko ir slavens Vilis Seleckis, ir gadījums, kad viņš 1997. gadā patstāvīgi izdeva grāmatu "Ēnas pār Ventspili", kuru tūlīt pat pats centās atsaukt no grāmatnīcām un bibliotēkām. Tas jau izklausās pēc detaļas kādā detektīva sižetā!

Vārdu sakot, drīz vien grāmata zaudē vienu solīto galveno varoni, tā vietā iesmērē kaut kādu apnicīgu Ziedukalnu, bet vienīgais labais varonis paliek tikai garlaicīgais Pakers. Nekādas intrigas sižetā nav - tikko uz skatuves parādās ļaunais čekists Rudovs, uzreiz ir skaidrs, kurš ir Pakera tēva slepkavības pasūtītājs. Vienīgi Pakers nezina, kas notiek. Līdz grāmatas galam kaut cik palīdz noturēties tikai vēlme uzzināt, kādu sodu autors ir paredzējis vainīgajiem. Uzreiz pateikšu, ka viss beidzas kā latviešu literatūrā parasti - neliešus pēdējā brīdī soda nejaušība. Kaut kas aizraujošs notiek pēdējās piecdesmit lappusēs līdz tam - daudz maz īsta bandītiska darbība un vardarbība, bet jau sen ir par vēlu.

Var iedomāties labāku grāmatu, kurā galvenie varoņi būtu Zanda un viņas vectēvs Augusts, viss būtu aprakstīts no viņu viedokļa un Pakers būtu sīks otrā plāna varonis. "Sārta asins baltā sniegā" nav tā vērta.


(Ierakstīt jaunu komentāru)

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?