Dana Simonsa "Flashback"

Izlasīju Dana Simonsa "Flashback". Pats nezinu vairs, kas man lika to nopirkt, bet tā nu sanāca.
Distopija. Viss iet uz galu, Obamas mūsdienu politika ir novedusi ASV līdz norietam. Ir atdalījušies vairāki štati, Teksasa ir pusneatkarīga, meksikāņu karteļi lēni atkaro pilsētu pēc pilsētas lielajā rekonkistā. Citur pasaulē: musulmaņu valstis ir apvienojušās vienā kalifātā un sagrābušas Eiropu un Kanādu, Ķīna ir sabrukusi valstiņās un karo savā starpā, toties Japāna ir atkal kļuvusi par impēriju. ASV īstenībā pārvalda divpadsmit Japāņu padomnieki.
Tā lūk. Protams, par šādu grāmatas vidi Simonss dabūja kaudzi pārmetumu, jo, ja distopiju apraksta kā fašismu, kur visi staigā ierindā, tas ir pareizi, bet, ja pasauli līdz bēdīgam galam novedusi liberāla politika, pēkšņi nav vairs godīgi.
Vēl šajā pasaulē ir flašbaks, narkotika, kas ļauj pārdzīvot jebkuru pagātnes notikumu, un no tās ir atkarīgi lielākā daļa amerikāņu. Tādas valstis kā Japāna un Teksasa narkomānus gan uzreiz nošauj.
Galvenais varonis ir Niks Botoms, bijušais policists, bet pēc sievas nāves pats narkomāns. Kādreiz viņš izmeklēja Denveras japāņu padomnieka dēla nāvi, tagad viņu atrod un uzdod atkal atjaunot izmeklēšanu. Vēl ir Nika dēls Vals Fokss, kurš dzīvo Losandželosā, vaino tēvu mātes nāvē un grib viņu nogalināt. Viņš dzīvo ar vectēvu, veco profesoru Foksu, bijušo liberāli.
Ja godīgi, šie varoņi nav pārāk pievilcīgi. Par viņiem labāks ir Sato, japāņu padomnieka labā roka, kas visur vazājas līdzi Botomam un uzrauga, lai tas turpina izmeklēšanu, nevis aizbēg uz kādu narkomānu midzeni. Tā kā beigu beigās sajūta bija tāda - ja Botoms atklās noslēpumu, būs labi, ja Sato viņam ielaidīs lodi pierē, - arī labi.
Kopumā lasāmviela bija derīga. Galvenokārt tāpēc, ka gribējās uzzināt, kā amerikāņi mūsdienās raksta grāmatas (man izlikās, ka dažviet pārāk pavirši). Pats noslēpuma atrisinājums varbūt ir iepriekš paredzams, bet es to tāpat nemeklēju. Galvenais trūkums, kas tiešām krīt acīs, ka galvenais varonis nopratināšanās neuzdod acīmredzamus jautājumus, kas nāktu prātā katram lasītājam. Tad arī - kāpēc kaut kāds ēnu pasaules karalis vispār uzaicina viņu runāt un tad dod miglainus mājienus tā vietā, lai atklāti nepateiktu, ko gribēja darīt zināmu.
Varoņi ir krāsaini, kautiņu ainas straujas, vāks melns ar zelta burtiem uz muguriņas, kas vēl būtu no grāmatas vajadzīgs. Nenožēloju, ka izlasīju, bet arī neuzskatu par kaut ko īpašu. Tieši pa vidu.