Turpinu (caur piespiešanos un ar prokrastinēšanu) strādāt ar vizualizācijām un pārliecībām. Jāsaka, visai interesanti. Dažas pārliecības ir smagas un grūti kustināmas, kuras vienā dienā nevar paveikt (Piem, man neizdosies, esmu sliktākais cilvēks zemes virsū un cilvēki mani ienīst), citas atkal atrisināmas pāris minūšu laikā. Nezinu vai ir vērts īpaši pierakstīt kāds ir bijis ceļš cauri pārliecībām, kad tās ir atrisinātas, tās kļūst tik garlaicīgas un nekādas, ar katru šūnu jūtu, ka nav par mani. Turklāt ar savu woo woo metodi es tās varu atrast pāris minūšu laikā gandrīz vienmēr. Bet tomēr reizēm gribas brīnīties.

Piemēram tagad, kad es mēģinu sevi pārliecināt, ka man izdosies lietas, to atrisinot man nākamajā dienā tāpat bija milzu trauksme un nekas negāja uz priekšu. Un izrādās man ir bail no tā, ka man izdosies. Un kāpēc? Un te seko visas sliktās pasaules lietas - mani nicinās, mani nemīlēs, no manis novērsīsies utt. Vēlāk to pašu varēju attiecināt arī uz darīšanu kā tādu, ne tikai izdevušos darīšanu. Pie pozitīvajām afirmācijām un vizualizācijām pilnīgi galva sāpēja. Jā, nav nekās jaunums, ka man uz darīšanu ir klemme, bet šie teksti neviļus liek domāt no kurienes tas. Par to paliek smagi un domīgi, kaut gan konkrēti nekā sakāma nav.

Varbūt beidzot man man pagātne paliek pagātnē. Kā izbalējušas bildes. Īstenībā pat pāris dienas atpakaļ es liku pārliecību, ka pagātne ir pagātnē, es esmu šeit un tagad. Laikam pagājusi arī uz vēlāku pagātni, jo tā jau tas bija kā pozitīvā pārliecība pašpārmetumiem, ka divas dienas esmu izniekojusi nespējot saņemties. Tā ir jauka apziņa, ka pagātne ir pagātnē, es jau sen tā uzskatu, bet nekad nebija tik dziļas pārliecības par šo.