Mani pēdējās naktis moka viens un tas pats sapnis. Tajā mazliet mainās vieta un personāži, bet kopumā jau nekas daudz nemainās.


---

Ir saulaina pēcpusdiena, fabrikas priekšsēdētājs skarbi no savas gaiļa vakts norūc par to, ka kaut kādi mēsli mētājas fabrikas telpās.
Tur lejā ir mans zārks, to atver, bet apkārt neviena nav. Kāds no fabrikas darbiniekiem nervozi sāk skraidīt apkārt un izmeklēt notikušo situāciju.

- "Ā, tā resnā!" īgni norūc kāds konveijera strādnieks. "Labi vien, ka tas ir viss. Iedomājies to slodzi uz mūsu acīm un sijām katru dienu ko tādu redzot."
- "Fui!" no tumsas izlien kolēģis, kas piebalso, "Jā, bija tā pretīgā resne! Labi vien, ka raksim nost! Tās pretīgās tauku krokas, pumpainā seja un aknes rētas uz muguras, rokām, krūtīm, fui, pretīgi!"




Židrūns - Fabrikas meitenes dziesma