Man dienā pietrūkst stundu un nedēļā dienu. Ir pilnīgs automāts, kad es tikai esmu darbā - ierodos pirmā un izslēdzu signalizāciju, aizeju pēdējā un to arī atslēdzu. Vispār liekas, ka pareizāk būtu tur arī ievākties un nezaudēt to stundu, ko katru dienu pavadu ceļā. Nav laika tik daudz skumt, bet nav laika arī dzīvot, gulēt un vairāk kā vienu reizi dienā paēst. Par spīti visam ir negaidīts miers, bet iekšā kaut kas deg. Varbūt bezjēdzības sajūta, varbūt vienkārši izdegšana. Man trūkst miega, bet tās pāris stundas, ko pavadu mājās, es nevaru aizmigt, jo stress. Tas ir tik liels un milzīgs un liekas, ka tas mani apēdīs, saplosīs gabalos. Es nespēju ēst, gulēt un būt.
Stress un bailes man liek vairāk domāt par lielu un gaišu mīlestību, kas atnāktu un maģiski mani izglābtu no visa. Bet nenāk.

---
Bet man ir lieliski draugi. Patiešām. Z man palīdz turēties pie realitātes un šodien pārsteidza darbā ar svētku gardumiem. Es sen nebiju jutusies tik priecīgi un jauki. Bet tas labi, es kaut ko vēl tomēr spēju just. Ne tikai stresu un bailes par sadegšanu.

Placebo - Exit Wounds